Debesu dziesma, Paulīna Rauhala

Šķiet ir divas tēmas, par kurām runāt nevajadzētu. Mīlestība un reliģija. Reliģija un mīlestība. Kāpēc nevajadzētu? Jo šie abi temati vienmēr liek sastapties simtiem viedokļu, pārliecību un sajūtu, taču katram taču tā viena, savējā un vissvarīgākā. 

Mīlestība, tāpat kā reliģija, ir liela un spēcīga. Taču tāpat šie abi lielumi var piedzīvot arī vājumu, pat lūzumus. Somu rakstniece Paulīna Rauhala apņēmīgi tur savās rokās šīs divas lielās tēmas un cenšas tās atrisināt savā pirmajā romānā "Debesu dziesma". 

Vilja un Aleksis ir mīlestības apvīts un stingras reliģijas caurausts laulāts pāris, kuru ģimenē aug četri bērni. Mirklī, kad pāris uzzina, ka Vilja gaida dvīņus, viņiem nākas sastapties ar lielu pārbaudījumu kā ticībai, tā arī savstarpējām attiecībām. 

Romāns, kurš caur Alekša un Viljas pārdzīvojumiem ļauj iepazīt reliģiskas pārliecības gaišās un tumšās puses, mīlestības alku skaistumu un postu, kā arī ieved sievietes-mātes iekšējo pārdzīvojumu dziļumos. Šis meistarīgi un aizrautīgi uzrakstītais darbs liks pārdomāt nevien šodienas absurdās pasaules alkas un iegribas, bet arī sevī pašā mītošās sāpes un ilgas. Lēni lasāma un baudāma, ar ik katru vārdu romāna teksts palien arvien dziļāk zem ādas un urda. 

Iespējams, ka dažus lasītājus romāns var atbaidīt tieši reliģiskā satura dēļ (manī arī tas iesākumā raisīja vieglu skepsi), taču caur šo stingrās reliģijas skatījumu ir viegli ielūkoties dažādos jautājumos, kurus aplūkot ir nepieciešams, lai saprastu, ka pasaule, kurā dzīvojam, ir veidojusies mazliet savādāka, nekā iesākumā iecerēts. Man šķiet, ka šajā gadījumā reliģija galvenokārt kalpo kā līdzeklis, lai paspilgtinātu romānā ietvertā stāsta nozīmīgumu un emocionalitāti. 

Šī pavisam noteikti ir pēdējā laikā visskaistāk uzrakstītā grāmata, kura nevien ir skaista ar vārdiem, bet arī ar to spēcīgo pamatu, kas zem tiem. Ārkārtīgi skaista proza, kura liks acu kaktiņos krāties asarām un vēlēties ar zīmuli izkrāsot romānā ik vārdu, teikumu, pat rindkopas. Lai saglabātu un atcerētos, ka mīlestība ir visa pamatā. 

"Es ceļoju viena", S. Bjorks

Esmu lasītāja, kura savu nākamās grāmatas izvēli balsta lielākoties uz emocijām vai grāmatas pieejamību bibliotēkas plauktā, taču dažkārt manī ieslēdzas vēl pāris kritēriji, kā piemēram frāze "skandināvu detektīvs" uz grāmatas vāka un vienkārši pasakaini skaists grāmatas noformējums. Šajā grāmatas izvēles reizē iedarbojās visi augstāk minētie kritēriji un labi, kam man viņu ir, citādi būtu palaidusi garām pavisam aizraujošu un noskaņām bagātu grāmatu. 

Tātad, stāsts sekojošais - viena pēc otras tiek  atrastas vairākas mirušas meitenītes, turklāt ietērptas lellēm raksturīgās kleitās un ar kaklā pakārtu zīmīti, uz kuras rakstīts "Es ceļoju viena". Pie nozieguma izmeklēšanas ķeras izmeklētājs Holgers Munks, aicinot sev palīgā dzīves pagurušo, taču ļoti uzticamo izmeklētāju Miu Krīgeri un aizraujošā izmeklēšana var sākties. 

Kā jau kārtīgā detektīvā pieklājas, nozieguma izmeklēšana mijas ar dažādiem tumšiem izmeklētāju personīgajiem pārdzīvojumiem un dzīves nebūšanām, savstarpēji sasaistoties vieglā un plūstošā stāstījumā un, saprotams, nozieguma atrisinājumā. Taču, lai nokļūtu līdz romāna stāstījuma atrisinājumam, jāiepazīstas ar raženi daudz tēliem un notikumiem. Romāna sākums gan, jāsaka, liekas bezgala haotisks, autoram pārlieku koncentrējoties uz romāna varoņu personiskajiem pārdzīvojumiem, brīžiem pārlieku attālinoties no nozieguma izmeklēšanas. Taču nav tik traki kā izklausās, jo romānam ritot uz priekšu, rodas sajūta, ka arī pats grāmatas autors ir uz viļņa un ar katru lapas pusi stāstījums kļūst arvien raitāks un plūstošāks. Starp citu, biju patīkami (nu citus vārdus nerodu) pārsteigta, kad grāmatas stāstā sastapos arī ar diviem noziegumos iesaistītiem latviešu izcelsmes tēliem, kuri stāstā bija pieminēti vien iespaidu paspilgtināšanas nolūkos, bez jebkādas tālākas nozīmes stāstā. Sīkums, bet patīkami, tā teikt. 

Romāns ir tiešām aizraujošs un viegli lasāms. Kad šķietami prātā esi jau kādu turējis aizdomās, visas aizdomas izgaist kā ar burvju mājienu un lasītājs tiek aizrauts pie nākamajiem pierādījumiem un jauna aizdomās turamā. Dažbrīd gan autors sniedz kādu sarežģījumu, kuru pats šķietami nezina kā atrisināt, tāpēc rada pārspīlēti jokainas situācijas, kurās ļauj pašiem izmeklētājiem it kā šķietami no nekurienes atrast risinājumu, nesniedzot nevienu loģisku pamatojumu. Taču šie nelielie misēkļi nav traucējoši, viņi tur vienkārši ir. Iespējams, ka pat kādam mazāk piekasīgam lasītājam ar šo nebūs nekādu problēmu. 

Šis tiešām ir aizraujošs romāns, bagāts ar noslēpumiem, interesantiem un mazliet savdabīgiem personāžiem un piesātināts ar spriedzi. 

Vērtējums: 4,5/5. Ļoti aizraujoša lasāmviela, noteikti iesaku. 

"Nāras sauciens", K. Lekberga

Manas lasīšanas izvēles ir lielākoties viļņveidīgas, respektīvi, kad esmu apguvusi viena žanra literatūru tādā mērā, ka tā uz kādu laiku sāk kļūt man apgrūtinoša, es ķeros pie nākamā žanra. Iespējams tas nav labākais veids, kā izvēlēties nākamo grāmatu lasīšanai, taču man patīk tā pilnības sajūta, ko iegūstu lasot vienu žanru ilgāku laiku. Tā nu es šobrīd esmu mazliet savu patikšanu uz vēsturiskajiem romāniem nolikusi malā un nu ķeros pie nākamās mīlestības - skandināvu detektīvi. 

Līdz šim Kamillas Lekbergas darbi man nebija pazīstami, taču uz grāmatas vāka esošā vārdu virknējums "izcils skandināvu detektīvs" mani pārliecināja ielūkoties, kas "lācītim vēderā". Un izrādās - gana daudz interesanta. 

Grāmatas centrā ir jaunais rakstnieks Kristians, kuram izdevies iegūt apkārtējo uzmanību ar savu pārsteidzošo jauno grāmatu un noslēpumaino personību, taču uzmanības kļūst arvien vairāk, kad viņa lasītāji uzzina - Kristians saņem draudu vēstules. Un vēl šī mīklainā Magnusa pazušana ..

"Nāras sauciens" ir grāmata, kurā stāsts veidojas no dažādām pusēm, vairāku varoņu it kā nemanāmās un tomēr nozīmīgās savstarpējās saistības. Iesākumā ir grūti orientēties milzīgajā darbojošos personu skaitā, tāpat kā ir grūti savienot daudzos notikumus, kas risinās viens caur otru, bet mirklī, kad ir pierasts pie notikumu virzības un varoņu vārdiem tekstā (iesaku pierakstīt, tas atvieglos lasīšanu), grāmatu aizvērt ir neiespējami. 

Manā mīļajā goodreads bija atsauksmes, ka grāmata ir vairāk pielīdzināma mājsaimnieču romānam ar nelieliem detektīva elementiem, bet man gribētos teikt, ka šāds apgalvojums ir stipri pārspīlēts. Iespējams būtu vietā teikt, ka šis pavisam noteikti ir detektīvs, kas domāts asumu un spriedzi alkstošām sievietēm, jo vīriešu auditoriju varētu garlaikot patstāvīgi aplūkotās sadzīviskās situācijas, kā, piemēram, grūtnieču centieni cīnīties ar pastiprinātu apetīti vai šķietami nemīlēto sievu alkas pēc mīlestības. Jāpiebilst, ka vietām grāmatā bija mākslīgi centieni raisīt lasītājā pārdzīvojumus, taču lielākoties teksts bija meistarīgs, viegli plūstošs, turklāt bezgala aizraujošs.

Romāns tur savu roku uz lasītāja pulsa, neļaujot atslābt, tāpat arī neļaujot grāmatu nolikt malā, jo notikumu virzība tekstā ir nemitīga, maz pamazām lasītājam atklājot arvien vairāk. Un dažbrīd tomēr neatklājot neko, tikai atstājot lasītāju ar dažādiem minējumiem. Ļoti meistarīgi veidots stāstījums, smalki un rūpīgi izstrādāts, ļaujot lasītājam izteikt tikai aptuvenus minējumus par notikumu tālāko virzību un tomēr pašu galveno noslēpumu atstājot pēdējām grāmatas lapas pusēm.

Ja patīk lasīt detektīvromānu, kurā ikdienas rūpju un raižu ritums veiksmīgi savienojas ar kriminālo notikumu risināšanu, tad šī grāmata ir īstā.

Vērtējums - 4,5/5.