"Ja es palieku", G. Formena

Dažkārt bibliotēkas plaukts ar grāmatu jaunumiem mani tik ļoti sagūsta, ka netieku no tā prom, kamēr neesmu tikusi pie kaut kā, ko nemaz neesmu plānojusi lasīt. Tā notika arī šoreiz. 

Grāmatas "Ja es palieku" galvenā varone Mia ir septiņpadsmit gadus veca, dzīvo brīvdomātāju ģimenē, mazais brālis viņu tur gandrīz vai dieva vietā. Draugs Ādams dievina Miu pat par spīti viņas pašas šaubām, lai gan viņi ir tik atšķirīgi kā diena un nakts. Mīlestība Mias virzienā plūst no visām pusēm, taču neskatoties uz to, viņa tik un tā jūtas bezgala atšķirīga no savas mākslinieciskās ģimenes un drauga. Mia kaļ milzīgus nākotnes plānus saistībā ar klasisko mūziku, nododas nemitīgiem čella treniņiem un šķiet, mīl to pat vairāk par sevi pašu. Taču kādā viegli sniegotā dienā viņas dzīve apmet kūleni un nostāda Miu izvēles priekšā - padoties liktenim un mirt vai palikt, lai cīnītos ar zaudējumiem un iespējamām uzvarām. 

Šī noteikti ir ideāla vasaras lasāmviela dzīvi un piesātinātu emociju alkstošiem jauniešiem. Grāmata ir bagāta ar piesātinātām emocijām, tajā pat laikā ir arī pietiekami īsa un koncentrēta, lai to varētu izbaudīt pludmales apmeklējuma laikā. Netrūkst ne pārdzīvojumu, ne pārdomu, arī nemitīgi uz priekšu dzenošais sižets uztur lasīšanas garu. 

Grāmatas sižets ir interesants, taču mani garlaikoja tās izpildījums. Jāatzīst, ka es laikam esmu par vecu un nopietnu šāda tipa literatūrai. Viss šķita pārlieku naivi un steidzīgi, trūka lielākas autores iedziļināšanās stāsta tēlu raksturos. Bija grūti prātā veidot tēlus, jo tiem trūka pienācīga autores apraksta,  manuprāt, acu un matu krāsa ir nepietiekami kritēriji pienācīgai tēla vizualizēšanai. Tāpat arī dažbrīd likās, ka sižets jau ir manīts kaut kur iepriekš - puisis brīvdomātājs iemīlas uzcītīgajā un kārtīgajā meitenē, esība ārpus sava ķermeņa .., jālasa pašiem, citādi sanāks vien tāda priekšā teikšana. 

Tomēr grāmatā ir kāda būtiska nianse, kura arī ir galvenais stāsta mērķis. Miai nemitīgi jācīnās ar pareizās izvēles izdarīšanu, viņa vēlas lai kāds cits pieņem lēmumus viņas vietā, taču neviens to negrasās darīt. Miai pašai jāatbild par saviem lēmumiem un pieņemto lēmumu sekām. Tieši tāpēc arī tik ļoti šo saredzu kā jauniešu literatūru, viņiem lēmumu pieņemšana nepieciešama ik uz soļa, turklāt būtiska, pašiem to neapzinoties. Jauniešu lēmumu pieņemšanai varbūt nav nekāda sakara ar esību uz nāves sliekšņa, bet tiem tik un tā ir tendence iespaidot turpmāko dzīvi. Tāpēc vien ir vērts šo grāmatu lasīt, tā iedrošina uz pārdomām, iespējams palīdzot pat pie izšķirošiem lēmumiem .. 

"Tagad es saprotu, ka mirt ir viegli. Dzīvot ir grūti."

Vērtējums - 3/5.

"Pirms atkal tiksimies", Dž.Moja

Jau ilgāku laiku tiek reklamēta filma "Pirms atkal tiksimies" un šī filma veidota balstoties uz tāda paša nosaukuma grāmatu, kuru sarakstījusi britu rakstniece un žurnāliste vienā personā Džodžo Moja. Pirms skatīties filmu, man vienmēr šķitis būtiski izlasīt arī grāmatu, tāpēc ir gana loģiski, ka vēlējos iepazīties ar grāmatu, pirms manu prātu un uzmanību pārpludina filma. 

Grāmatas "Pirms atkal tiksimies" sižets ir bezgala vienkāršs un ļoti paredzams, turklāt pasniegts tā, ka agri vai vēlu sametas mazliet tā kā žēl. 

Galvenā varone ir dzirkstoša un dzīvespriecīga jauna sieviete Lūisa, kura neilgojas pēc lielo pilsētu iespējām un izaicinājumiem, priekšroku dodot mazpilsētas mieram un klusumam. Un ir arī Vils, bagāts un ambiciozs jauns vīrietis, kurš negadījumā ir spiests zaudēt kā ambīcijas, tā arī veselību, iemantojot milzīgu nīgrumu pret pasauli un pašam pret sevi. Nejaušību rezultātā Lūisa ienāk Vila dzīvē un apņemas to piesātināt ar prieku. 

Jauks, vienkāršs un naivs stāsts par draudzību, mīlestību, zaudējumiem un, galvenokārt, par dzīvi, kādu mēs paši to veidojam. Jau pašā grāmatas sākumā ir skaidrs, kurp šis viss ved, grāmatas sižets ir diezgan klišejisks. Šī pavisam noteikti ir grāmata, kuru lasot uzreiz top skaidrs, ka tai neizbēgami paredzēts romantiskās filmas liktenis.

Grāmata "Pirms atkal tiksimies" ir tiešām sirsnīga, taču vietām ir manāms, ka autore pārcenšas, žēlojot savus varoņus, kas manī kā lasītājā rada tikai aizkaitinājumu. Dažbrīd autore piemirst, ka pasludinājusi galveno varoni Lūisu par mākslinieciska apģērba piekritēju, nevietā un nelaikā izklāstot par "ērmību", kas konkrētajā reizē Lūisai mugurā, nesniedzot tam nekādu tālāku nozīmi. Iespējams autore nav varējusi līdz galam sadzīvot ar pašas pieņemto tēlu, vietām manāma arī galvenās varones vainas izjūta un atvainošanās par to, ka pieaugušā vecumā joprojām ir sajūsmā par pumpainām zeķubiksēm un ērmotām frizūrām. 

Tāpat arī jūtams, ka Džodžo Moja nejūtas ērti risinot sarežģītus dialogus varoņu starpā vai kādas ne pārāk vienkāršas situācijas, bieži atstājot lasītāju bez risinājuma un neziņā. 

Visas nebūšanas ir piedodamas, jo grāmata "Pirms atkal tiksimies" uzrakstīta viegli un interesanti, taču  par mākslīgi veidoto romantiku gan neesmu sajūsmā. Kopumā grāmatai nebūtu nekādas vainas, ja to izvēlētos vismaz piecus gadus atpakaļ. Šim brīdim man tā šķita par pārsaldinātu un naivu. Grāmata kā radīta romantikas piekritējiem un tiem, kuriem patīk bezrūpīga lasīšana. Šī grāmata no lasītāja neprasa iedziļināšanos, tikai klātesamību.

Vērtējums - 3/5.

"Suniski pasakainie gadi", M. Vīvegs

Pēdējā laikā mana roka stipri bieži sniedzas pēc literatūras, kura ļauj ielūkoties vienlaikus kā vēsturē, tā kādas ģimenes dzīvē. Būsim godīgi, cilvēks pēc dabas ir ziņkārīga būtne un šī grāmata apmierina ziņkārību visā tās krāšņumā. 

Turklāt, pilnīgi droši varu likt roku uz sirds un sacīt, ka tad, ja vēstures notikumi tiek izdzīvoti no ikdienas cilvēku skatījuma, tie iegūst pavisam cita mēroga nozīmīgumu. Brīdī, kad vēsture pieskaras cilvēku dzīvēm, sausi vēstures fakti pārstāj būt tikai fakti, tie atkailina cilvēku, visi viņa sapņi un cerības kļūst par daļu no vēstures. Lūk, par to arī ir šī grāmata ar intriģējošo nosaukumu "Suniski pasakainie gadi". 

Smeldzīgā un vietām viegli dzirkstošās asprātībās piesātinātā manierē pasniegts ieskats vienas ģimenes dzīvē sešdesmito gadu Čehijā. Ģimenes liktenis tiek aplūkots no pārgudra un mazliet kaitinoša zēna Kvido skatpunkta, kura dzīves iesākums vien jau ir amizants - viņa mātei sākās dzemdības  izrādes "Gaidot Godo" laikā. Pamazām lasītājs iepazīst Kvido ģimenes kolorītos un košos ģimenes locekļus, viņu pārdzīvojumus un pārliecības, paralēli iepazīstot arī Padomju varas ietekmi pār cilvēku dzīvēm un prātiem. 

Dažbrīd stāsts manī iedzīvināja milzīgu līdzi jušanu, pat savādas skumjas, tajā pat laikā vietām liekot skaļi un nerimstoši smieties. "Suniski pasakainie gadi" ir bagāta ar kolorītiem un krāšņiem tēliem, kuri arī ir galvenie lasītāja intereses noturības vaininieki. Sižetiski grāmata ir interesanta, taču nekādu pārsteidzošu notikumu pavērsienu nav, lasītājam jau pašā grāmatas sākumā ir daudz maz skaidrs, kurp ved stāsta ceļš, īpaši tad, ja pats lasītājs uz savas ādas ir piedzīvojis vai vismaz bijis informēts par Padomju gadu paredzamo dzīves kārtību. Bez aizrautīgās ceļotājas vecmāmiņas, kura ceļojumiem krāj naudu, ģimeni barojot ar dārzeņu kotletēm, un no ceļojumiem sūta pastkartes ar pašas sacerētiem pantiņiem, vai bez tēva, kura centieni pielāgoties Padomju varai izraisa tikai prāta aptumsumu, grāmata zaudētu savu jēgu. Šie brīnišķīgie varoņi piešķir grāmatai nepieciešamās krāsas, lai lasītājs nevēlētos šķirties no stāsta. 

Jāsaka, ka arī pats galvenais varonis Kvido ir īpatnējs un interesants tēls, taču nezināmu iemeslu dēļ, visa personības aizrautība un harizma pamazām izzuda, īpaši paredzama un garlaicīga kļūstot grāmatas noslēgumā. Vispār grāmatas noslēgums pienāca tāds garlaikots un nekāds, milzīgs pretstats stāsta burbuļošanai pašā grāmatas sākumā.  Sliecos to norakstīt uz to, ka lielākā daļā gadījumu visi cilvēki ir bezgala interesanti līdz brīdim, kad izaug un kļūst par pieaugušajiem, kuriem piezogas rūpes un raizes. Arī pieaugušā reālisms, jāatzīst. 

Pat ja nešķiet interesanta ne Čehija, ne parastu darba ļaužu dzīve, grāmata "Suniski pasakainie gadi" ir jāizlasa, jo tajā ir mazliet no visa - ģimeniskums, smeldze, humors un mīlestība. Un tādi tēli, kurus sastopot uz ielas, labprāt klusiņām novērotu, aizslēpies aiz mājas stūra. 

Vērtējums: 4,5/5.

"Vīrs, vārdā Ūve", F. Bakmans

Par grāmatu "Vīrs, vārdā Ūve" biju dzirdējusi jau stipri sen, turklāt visu to labāku, tāpēc nebija nekādu šaubu, ka laika gaitā nonākšu ne tikai pie dzirdētā, bet pārbaudīšu to arī pati uz savas ādas. Izlasot, protams. Esmu bezgala priecīga, ka šo grāmatu izlasīju, turklāt dārza zaļuma un dabas siltuma ieskauta. Tik sirsnīgām grāmatām, kā "Vīrs, vārdā Ūve" piestāv acīs iespīdējusi saule un šūpuļtīkls, vieglas vēja pūsmas un putnu čalas. Bet nu pietiks liriska ievada, laiks ķerties pie pašas grāmatas. 

Vīrs, vārdā Ūve ir nevien noslēgtas dabas, bet arī pilns loģiskas un ne tik loģiskas pārliecības par pasaules kārtību. Un kārtība viņam interesē visvairāk. Tieši tāpēc Ūve ir līdz riebumam godīgs un precīzs, neatkāpjas no saviem principiem. Katru rītu viņš noteiktā laikā veic apgaitu pa dzīvojamo māju rajonu, lai pārliecinātos vai visi to iedzīvotāji rūpīgi ievēro noteikto kārtību, bet, ja kāds ir nodomājis to neievērot, vīrs, vārdā Ūve nekautrējas par to ziņot. Iesākumā vaininiekam un pēc tam arī atbildīgajām instancēm, ja nepieciešams. Taču kādā dienā nejaušību un, pēc Ūves domām, arī nemākulības rezultātā izveidojas īpatnēja draudzība, kura, aj, kā salauž Ūves ierasto pasaules kārtību. 

"Vīrs, vārdā Ūve" ir grāmata ar milzīgu sirdi tajā. Bagāta ar dzirkstošu humoru un siltumu, pat neskatoties uz to, ka grāmatas stāsta centrā ir īgnais un savrupais vīrs, vārdā Ūve, kura otrais vārds varētu būt "mūžīga neapmierinātība". Grāmata par dārgakmeņiem, kas paslēpti katrā no mums, pat tajā, kurš rāda visskābāko ģīmi. 

Maz pamazām caur Ūves pārdomām par pasaules neloģiskumu un nepārdomātību lasītājam tiek atklāta arī paša Ūves iekšējā pasaule, pārdzīvojumi, piedzīvotais - visa dzīve. Lēnām virzoties uz priekšu grāmatas stāstā, pamazām arī top skaidrs, no kurienes viss šis Ūves īgnums. Turklāt, kas pats ironiskākais, viņa īgnums un neapmierinātība ar apkārt notiekošo ietīts dzirkstošā humorā. Dažbrīd tik dzirkstošā, ka pati sevi pārsteidzu ar skaļiem smiekliem. 

Brīnišķīga grāmata, kas liks smieties, nesaprašanā raukt pieri un pat nobirt pa kādai asarai. Ļoti sirsnīgs un silts bija šis stāsts par Ūvi. 

Vērtējums: 5/5. 

"Sadzirdēti. Zvannieku stāsti", T. Žagare - Vītiņa

Dažkārt man patīk atslēgties no fantāziju un fikciju pasaules grāmatās, lai pieslēgtos realitātei, kura apjausta caur grāmatas lapas pusēm. 

"Zvannieki" ir Jura un Sandras Cālīšu radītas mājas dzīves un vecāku nesaudzētiem bērniem. Savukārt šī grāmata "Sadzirdēti. Zvannieku stāsti" ir žurnālistes Tatjanas Žagares - Vītiņas lolojums, kas radies iepazīstot Cālīšu ģimeni un tās nesavtību attiecībā pret apkārtējiem. 

Grāmatā apkopoti skumji un sāpīgi dzīvesstāsti, kuros vienīgā gaisma ienākusi tikai pateicoties Cālīšu nesavtībai, milzīgajai cilvēcībai un rūpēm. "Zvannieku" stāsts nav tikai par nesavtīgu palīdzību un siltuma došanu bēdu māktiem un dzīves (taču lielākoties līdzcilvēku) nesaudzētiem bērniem, bet arī par to, kā palīdzība nepazīstamiem cilvēkiem var sniegt kā grūtības, tā arī lielu laimi pašam.
Galvenais, ko grāmatā ietvertie stāsti ļauj saprast, ir divas lietas - cilvēcība un vienkārša uzmanība var izmainīt pat pavisam salauztas dzīves. Un, cik ļoti mūsu valstiskā sistēma ir bezkaunīga un bezjūtīga, kaut kas ar to pamatīgi nav kārtībā. Pārāk bieži un bezrūpīgi no vardarbības (kā fiziskas, tā emocionālas) cietušos bērnus mēģina atgriezt viņu bioloģisko vecāku rokās, apelējot pie ģiemens kā cilvēka izaugsmi veicinošas institūcijas, aizmirstot par bērna drošību un tālāko likteni. Taču man gribas domāt, ka tas ir nebeidzams salauztu dzīvju aplis - pamests bērns apmaldās dzīves sniegtajās izvēlēs un agri dzemdē bērnu, kuram ar laiku nespēj sniegt atbalstu, jo pašam nav pie kā balstīties, līdz ar to arī katrs nākamais bērns ir tikpat apmaldījies kā tā vecāki.
Un man šķiet, ka tieši tādēļ ir pēdējais laiks pārstāt turēties pie jēdzieniem vecāki un ģimene ikvienā situācijā. Šiem vārdiem būtu jānozīmē mīlestību un siltumu nevis lomu sadalījumu un labskananības bagātu kombināciju, kas izklausās skaisti, taču nefunkcionē. Grāmata "Sadzirdētie. Zvannieku stāsti." rosina uz milzīgām un pat sāpīgām pārdomām par ģimenes jēdzienu. "Zvannieki" ir ģimene, liela un neparedzama, taču pārbagāta ar mīlestību. Turklāt, kā liecina grāmatā apkopotie (nu jau izaugušo) bērnu  stāsti, šī nesavtīgā mīlestība maina un iedvesmo uz pārmaiņām. Lielām un brīnišķīgām.

Par to arī ir šī grāmata - par iespēju mainīt pasauli. Taču, lai to izdarītu ir jāieskatās pasaulei un tās sāpēm acīs. Mūsos ir liels spēks, ja mēs esam gatavi ar to kādam palīdzēt, nevis kādu izpostīt.

Vērtējums: 5/5.