03 aprīlis, 2016

"Pieci pirksti", Māra Zālīte

Es reti dāvanā saņemu grāmatas, taču, ja saņemu, tad lielākoties ārkārtīgi skaistas un vērtīgas. Šo man uzdāvināja mamma, pēc tam, kad pēc izlasīšanas bija cītīgi mani mudinājusi arī to izdarīt. Man kaut kā neizdevās to izdarīt, līdz brīdim, kad mamma paziņoja, ka ņems un man to uzdāvinās. Un uzdāvināja arī, Ziemassvētkos. Pienāca pavasaris un es beidzot izlasīju. Paldies, mammu, ka uzdāvināji. 

"Pieci pirksti" sastāv no dažādiem stāstiem, kas ir mazi fragmenti no centieniem atsākt dzīvi Latvijā pēc tam, kad pārdzīvotas Sibīrijas aukstās ziemas, bads un citas, vārdos nenosaucamas šausmas. Visi šie atgriešanās pārdzīvojumi izteikti no piecgadīgas meitenes Lauras skatpunkta, kas, manuprāt, tekstam piešķir šarmu. 

"Pēc gada, viņas atbrauks pēc gada. Kad tas būs? Vēl ilgi. Laura ilgojas. Tik ilgas - vesela gada garumā - būs Lauras ilgas."

Katrs stāsts grāmatā ir neatkarīgs, katrā stāstā  Māra Zālīte ir ielikusi kā sākumu, tā nobeigumu, tikai mazliet liekot nojaust piederību citiem stāstiem grāmatā. Viss kā dzīvē - ja kaut kas sākas, tas kādreiz arī beidzas. Un otrādāk. Taču jāpiebilst, ka pat neskatoties uz stāstu neatkarīgo ritējumu, tikai visas grāmatas stāsti kopā veido īsto pārdzīvojumu. 

"Pieci pirksti" ir valodiski skaista un bagāta grāmata. Un tomēr arī ļoti sāpīga, lai gan katra lapas puse turpina atgādināt arī par mazajām laimītēm, kas ir ik uz soļa un kuras pa īstam saskatīt prot tikai bērna vērīgā acs. 
Laura runā un līdzpārdzīvo par it visu - par zirgiem, kam karstā vasaras dienā dunduri kož, par kurkuļu radītiem plankumiem dīķī, par grāmatām, kas atrastas vircas kalna dziļumā un vēl, un vēl .. Taču, lai arī cik skaisti Zālīte nerakstītu, dažubrīd bērna spriedumi un pārdomas ir pārāk nobriedušas piecus gadus vecam bērnam, vairāk izklausās pēc desmitgadīga bērna, bet tas ir absolūts sīkums visā tajā skaistumā, ko "Pieci pirksti" atspoguļo. Ir saprotama autores vēlme rakstīt tēlaini un bagātīgi, pat ja visā šajā valodiskajā krāšņumā izšķīst grāmatas centieni stāstu pasniegt no bērna skatpunkta. 

Lai gan šī grāmata bija par atgriešanos no Sibīrijas un par dzīvi pēc tās, man liekas, ka Sibīrijas tomēr bija par maz, būtu gribējies lasīt vairāk pārdomu par piedzīvoto un pārdzīvoto, bet iespējams, ka šī vienkārši bija grāmata, kurā nemaz nevajadzēja vairāk, jo patiesībā jau bija labi arī ar to, kas bija. 
Daudz bija Lauras pārdomu par klejojumiem dabā, kas atgrieza mani manā bērnībā, kurā arī bija daudz skaista un viegla prieka tikai par to vien, ka spīd saule, pie zemes mētājas sulīgas plūmes, kuras tā vien prasās kā tikt ieliktas mutē, ka gar ceļiem un mazām takām aug ceļmallapas, kas palīdz nobrāzto elkoņu, ceļu un tulznaino pēdu dziedēšanā .. un par maizes riku, kurai bieza krējuma un cukura cepurīte ..

Un vēl - ļoti liels paldies Zālītei par to burvīgo mazo nodaļu, kurai ir nosaukums "Vārdu skaidrojums". Šī bija tā reize, kad bija forši izlasīt iespējami nesaprastos vārdus, jo ir pilnīgi normāli šī laika ļaudīm piemirst vai nezināt, piemēram, tādu vārdu kā etažerka (plauktiņš). 

"Elsas ir tik dziļas un karstas, itin kā nāktu no vulkāna. Laura agrāk nav zinājusi, ka viņai iekšā ir vulkāns. Lava gāžas pār vaigiem un applaucē visu pasauli."

Vērtējums: 5/5. Skaisti un es priecājos, ka man šis skaistums pieder. 

Nav komentāru:

Ierakstīt komentāru