Šobrīd lasu tik daudz, ka dažbrīd piemirstas piefiksēt domas un idejas, kur nu vēl radīt veselu ierakstu par tām. Liekas, dažbrīd no sirds apmaldos savā lasāmajā, kur nu vēl rakstāmajā .. Iespējams tikpat liela maldīšanās notikusi arī Andras Manfeldes "Dzimtenīte" galvenajai varonei. Taču, ne jau papīru un domu jūklī viņa maldās, bet dzīvē. Savā un mazliet arī citu.
Rokās turot, šķiet, grāmata būs viegla un ātra, taču, pieķeroties pirmajām rindkopām, top skaidrs, ka ilūzijas par vieglumu jāatmet. Grāmata - tik liela kā pati dzīve. Par laiku un apstākļiem, kādi pienāca un dažkārt joprojām pienāk vai ikvienā ģimenē - brauciens uz svešu zemi laimes vai vismaz biezāka maka meklējumos. Taču, kā rāda Manfeldes talantīgi savītais grāmatas vēstījums - ne jau svešums sniedz laimi. Cilvēka alkas pēc piederības palielinās pa mirklim vien, kas aizvadīts fabrikās, pieputējušu istabu kaktos un krēslas apvītos krogos. Pazaudēto sevi neatrast ne tur, kur lielāka alga, ne tur, kur vissiltākais klēpis .. Taču ceļš pie sevis ir smags un grūts, vēl grūtāks nekā maldīšanās ilūzijās par gaišo un skaisto nākotni.
Grāmata, kuru absolūti nemaz nav viegli lasīt, jo tā ir par izvēlēm, bieži vien tik ļoti nepareizām, par alkām iederēties, nezinot, ko tas īsti nozīmē, par sevis paša meklēšanu klīstot starp svešām dzīvēm, svešām izvēlēm. Dažbrīd es ļoti dusmojos uz grāmatas varoni, nespējot saprast viņas izvēles, viņas dusmas pret dzimteni, nespēju paskatīties pašai uz sevi. Bet dažbrīd es vienkārši jutu sāpes. Iespējams viņas, taču visticamāk pati savas.
Vērtējums: 4/5.
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru