Var rakstīt par netradicionālu mīlestību, vientulību un narkotikām un var saprast, ja tas viss nepatīk un to lasīt negribas. Taču par to var rakstīt kā Maikls Kaningems - bezgala detalizēti, izjusti un brīnišķīgi, un tad pat vislielākie dzīves nesmukumi var šķist pat kaut kādā veidā neparasti un skaisti.
Mirklī, kad atvēru grāmatas vākus un uzsāku lasīšanu, es zināju, ka nespēšu apstāties un lasīšu, kamēr mani no grāmatas atraut spēs vien fiziska noguruma un miega maģija. Es sen nebiju piedzīvojusi tik milzīgu kāri lasīt un nepārstāt.
Kaningems ir liels talants, viņam piemīt brīnišķīgas stāstnieka prasmes, viņš spēj vienkāršu cilvēku likteņus ietīt brīnišķīgās vārdu mežģīnēs. Turklāt burtiski ievijot lasītāju stāstā, piepildot to kā milzīgu kausu ar dusmām, empātiju, prieku un pat pārpasaulīgām skumjām.
Un tie dialogi - apbrīnojami. Jebkurš rakstošs cilvēks zina, cik grūti ir veidot labus, vieglus un saprotamus dialogus. Kaningems to nevien zina, bet arī lieliski to pierāda praksē. Šis noteikti ir no autoriem, kurš mani iedvesmo rakstīt un mācīties to darīt kvalitatīvi.
Grāmata ir piesātināta ar septiņdesmito gadu gaisotni un dažādiem tā laika mūzikas varoņiem, kurus ir vērts piefiksēt un uzlikt paklausīties, tas tikai pastiprinās Kaningema veidoto laikmeta noskaņu. Taču pat neskatoties uz to, ka mērķtiecīgi radīta konkrēta laikmeta noskaņa kā tēlos, tā apkārtējā vidē, man ļoti patīk, ka "Māja pasaules malā" tik ļoti iederas jebkurā laika posmā, jo laika un gadsmita apraksti tomēr ir tāds viegls fons, vairāk autors koncentrējas tieši uz personību un to savstarpējo attiecību portretēšanu. Izdzīvotais laika posms un iespējamā vēsture ir iepīta sīkās, šķietami pat maznozīmīgās detaļās, kā piemēram, muzikālajos izpildītājos, nepiešķirot šiem sīkumiem pārlieku lielu nozīmi.
Nevēlos atstāstīt grāmatas saturu, taču varu pateikt pavisam droši, ka Kaningems neraksta ne par ko citu, kā vien par dzīvi un neparastu draudzību. Bobijs, Džonatans un Klēra ir ikviens no mums, cilvēks, kas ir "pilnīgi neatkarīgi cilvēcisks, piedzīvojis gan zaudējumus, gan lielas cerības", turklāt ar lielām bailēm mīlēt un pieprasīt daļu mīlestības arī sev. Spītējot bailēm, viņi dara to, kas mums, ikdienas cilvēkiem, nav pa spēkam - mīl, turklāt ignorējot sabiedrības nospraustos standartus. Šis mīlestības trijstūris ir īpašs un to savstarpēji sasaista kā atmiņas par pagātni un cerības par nākotni, tā arī tagadnes esamība. Kaningems meistarīgi ļauj lasītājam būt šai mīlestībai blakus un izdzīvot to no paša sākuma līdz par mirklim, kad paši stāsta galvenie varoņi apjauš, cik liela ir šīs mīlestības vara.
Man pavisam noteikti šķita, ka saprotu Klēru, Bobiju un Džonatanu, ka kopā ar viņiem elpoju vienu gaisu, taču ritot lapas pusēm uz priekšu nākas pēkšņi atskārst, ka viņi ir tikpat neprognozējami kā pati dzīve. Par to tad arī grāmata - par dzīvi!
Vērtējums: 5/5. Vairāk šādu stāstu par dzīvi, kas mums tepat blakus. Brīnišķīgi.
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru