21 jūnijs, 2016

"Stikli", Inga Gaile

Ir vārdos grūti izsacīt, cik daudz skaistas un vērtīgas latviešu literatūras ir radīts pēdējos pāris gados. Ja kādreiz ar latviešu literatūru lielākoties varēja saprast smagus krājumus, bagātus ar ainavām zaļi brūnos toņos un paaudžu izdzīvošanas rūpēm, tad pavisam droši varu teikt, ka nākamās paaudzes varēs lepoties ar ēterisku, juteklisku un līdz mežģīņu smalkumam izstrādātu literatūru. Tā būs literatūra, kuras skaistums sāpēs un, pat neskatoties uz sāpēm, liksies brīnumains. Viena no šādām grāmatām, ar kuru mēs varam lepoties ir Ingas Gailes debijas romāns "Stikli".

"Stikli" ir viena no vēsturiskās grāmatu sērijas "Mēs. Latvija, XX gadsimts" grāmatām, kura apskata laika posmu no 1937. gada līdz 1939. gadam, kad Latvijā valda Kārļa Ulmaņa autoritārais režīms. Laiks, kad ārējā spozme nomāca iekšējo nemieru. Laiks, kad aktuāls bija arī eigēnikas jautājums, centieni atbrīvoties no "nepareizā", lai radītu "pareizo", taču bez izpratnes, ka nevienam nav tiesības veikt šādu iedalījumu, kur nu vēl to īstenot. 

Ja iepriekš lasītājās vēsturiskās sērijas "Mēs. Latvijai, XX gadsimts" grāmatās vēstures elpa bija fiziski sajūtama, tad "Stikli" šo vēsturisko laika posmu pasniedz daudz nemanāmāk, it kā garāmejot, nepiešķirot vēsturiskajam laikam īpašu nozīmi. Toties visi vēsturiskā laikmeta pārdzīvojumi izplešas kā nebeidzams zirnekļu tīkls stāsta tēlos, to pārdomās un savstarpējās attiecībās. Vēsturi neveido tikai notikumi, bet arī cilvēku attiecības, cilvēki paši. 

"[..] viņa augums izlija pār skaisto Lidiju un sākās Uldis."

Notikumi vijas viens caur otru nerimstošā un vienotā ritmā, tāpat kā savijas stāsta varoņi un viņu iekšējie pārdzīvojumi. Intīmi un jūtelīgi iekšējie monologi, viss darbs caurvīts ar dvēseles monologiem. Dažbrīd haotiski, dažbrīd ļoti iespaidīgi, bet galvenokārt - īpaši, turklāt atstājot sāpīgus nospiedumus. Katrā cilvēkā slēpjas kāda nezināma sāpe, kāda sen lolota cerība, kāds noslēpums. Par tarakāniem, kas ir ikvienā no mums, tikai redzēt un bakstīt mēs gribam nevis savējos, bet citu. 
Apbrīnojamā vieglumā I. Gaile raksta par lielām un sāpīgām lietām, brīnišķīgi lietojot latviešu valodu, lai veidotu smalki izstrādātu stāstījumu. Iespējams tieši dēļ šīm lielajām sāpēm un milzīgi samezglotajiem likteņiem es nespēju grāmatu izlasīt vienā elpas vilcienā, šoreiz es lasīju lēni, vietām izgaršojot valodu, reizēm apstājoties pārdomās, jo notikumi man nav neļāvuši virzīties tālāk. Dažbrīd bija pārlieku smagi, lai steigtos, turklāt valoda bija tik brīnišķīga, ka nevēlējos, lai grāmata jebkad beigtos. 

"Kaut es zinu, ka nedomā, kaut tu mani akmenī iemūrēji, kaut tu novērsies, kaut tu mani nodevi, kaut tu teici, ka tev ir citi plāni, tevi ieraugot nākam smalkvilnas mētelī, baltajam sniegam krītot uz tavas platmales atlokiem, tevi ieraugot, manas dzīvības sulas izskrien no zemes līdz kājstarpei, tad tālāk līdz sirdij un izgrūž roku sveicienam. Sveiks, sveiks, sveiks - tava lāpa ziemas tumsā stāv iedegta un nedzisīs nekad."

Inga Gaile grāmatas pēcvārdā saka, ka ""Stiklos" valdošā atmosfēra, notikumi, kas risinās laikā, kad viss šķiet labi, bet to, kas neatbilst valdošā vairākuma izpratnei par labo un ļauno, apiet, noklusē vai mēģina ierobežot, diemžēl atgādina šodienas Latviju". Tā patiešām ir, tāpēc arī dažbrīd ir maznozīmīgs grāmatas pamatā esošais laika ritējums, jo šķiet, ka viss, kas grāmatā ieslēpts, attiecināms arī uz šodienas latvieti. Un tur patiešām ir par ko padomāt un pārdomāt.

Vērtējums: 5/5. Lasīt un pārlasīt. "Stikli" ir lielisks pierādījums tam, cik ļoti krāšņa ir latviešu valoda, cik bagātīgs ir cilvēka iekšējais pārdzīvojums, īpaši, kad sāp.

Nav komentāru:

Ierakstīt komentāru