08 janvāris, 2016

Bleins Hārdens " Bēgšana no nometnes Nr. 14"

Šo grāmatu man rokās iespieda bibliotekāre, pārliecoties pār plecu un pusčukstus sakot: "Tu jau lasi daudz dažādas un interesantas grāmatas. Varbūt tu gribi izlasīt arī šo?!" 
Kad man šādi piedāvā grāmatas, ir grūti atteikt, tāpēc, mazliet pārlaidusi acis grāmatas aizmugurējam vākam, ņēmu tik ciet. 

Ir grūti vērtēt grāmatas, kas atspoguļo dokumentālu stāstu par milzīgām cilvēku sāpēm, taču esmu gandarīta, ka šāda grāmata ir un palīdz modernajā pasaulē iestrēgušajiem bezrūpības un viegluma tīkotājiem apzināties, ka joprojām uz zemes ir vieta, kur jēdziens " brīvība" ir tālas un neaizsniedzamas tāles. Izņemot to brīdi, kad cilvēks no slēgtās pasaules daļas izlemj bēgt. Bet arī tad nav iespējams sastapties ar pilntiesīgu brīvību, jo visu laiku nepamet smagas bailes.

Grāmata stāsta par Ziemeļkorejas sistemātisko patiesības noliegšanu, cilvēku sagūstīšanu, cilvēku dzīvju pārvēršanu par elli un centieniem nosargāt valsts spožo tēlu, kurš rādās košās krāsās tikai pašam Ziemeļkorejas vadonim. Taču galvenais stāsts ir par puisi, kurš jau kopš paša ieņemšanas brīža ir bijis Ziemeļkorejas baisākās nometnes Nr. 14 iedzīvotājs, kurš nebija cilvēks, bet vergs Ziemeļkorejas iegribām, kurš bija piesēts ar neticības un vainas izjūtas sēklām. Nometnē cilvēki tika veidoti par robotiem, bezierunu paklausības vergiem, kuriem bija nevien smagi jāstrādā, bet arī jāpiekopj nodevība un brutalitāte visaugstākajā pakāpē. Pat pret saviem radītājiem - vecākiem.

Vispārsteidzošākais priekš manis bija nevis pats stāsts, bet gan apziņa, kas mani piemeklēja grāmatas lasīšanas laikā - šādas šausmas nav pagātnes atmiņas, bet gan ikdienas parādība kādā daļā mūsdienu pasaules. 

Daudz esmu saskārusies ar attēliem no Ziemeļkorejas gan internetā, gan dažādos žurnālos un vienmēr liekas tā mazliet amizanti vērot Ziemeļkorejas ikdienu, jo vienmēr rodas tāda maza dzīvā muzeja sajūta, bet visa uzjautrinošā un viegli komiskā sajūta izzūd mirklī, kad lasot šo grāmatu nākas saprast, ka aiz šķietami teatrālā tēla slēpjas baisas šausmas, kurām ir ļauts norisināties jau vairāku desmitu gadu garumā. 
Liekas pārsteidzoši, ka tas viss notiek šodienā, kad manā valstī kāds par baisu uzskata telefona neatrašanos wi-fi zonā, lai pārbaudītu jaunumus facebook. Izrādās pasaule joprojām ir diezgan pabaisa vieta, daudzējādā ziņā. 

Atkāpjoties no emocionālā sakāpinājuma grāmatas sakarā, gribas atzīmēt, ka grāmatas sākums ir veidots samērā neveikli, jo dažādu laika posmu atmiņstāstiem sajaucoties ar faktiem, veidojas nenosakāms haoss, taču grāmatai ritot uz priekšu, arī skaidrība kļūst lielāka un stāstījums kļūst arvien raitāks un secīgāks. Jā, laikam tieši notikumu secīgums ir tas, kas palīdz grāmatai iegūt īsto formu. 

Šī grāmata ir jālasa tikai tāpēc vien, lai saprastu, ka Ziemeļkoreja nav nekādas bērnu spēlītes. 

Nav komentāru:

Ierakstīt komentāru