Maijs šoreiz ir bijis tāds gauss un laisks mēnesis izlasītā ziņā, taču iespējams, ka tas ir tikai neapzināts veids kā sagatavoties manam ieplānotajam atvaļinājuma lasīšanas maratonam. Taču lasīts ir un šobrīd ļoti gribu padalīties ar saviem iespaidiem par Gundegas Repšes grāmatu "Rakstnieki IR".
Jāatzīst, ka iepriekš par šādu grāmatu nebiju ne dzirdējusi, ne lasījusi, tāpēc tad, kad ieraudzīju to Ventspils Rakstnieku mājas bibliotēkas plauktā, uzreiz sapratu, ka šī ir grāmata, kas obligāti jāieraksta "to be read" sarakstā. Un obligāti arī jāizlasa, jo lasīt rakstnieku darba augļus ir burvīgi, viņu ieguldītais darbs ir apbrīnojams, taču tikpat burvīgi ir sastapties ar rakstnieku kā sabiedrības daļas un vienkāršu līdzcilvēku viedokli.
Grāmatā "Rakstnieki IR" Gundega Repše ir apvienojusi savas intervijas ar Latvijā labi zināmiem rakstniekiem un dzejniekiem - Edvīns Raups, Guntis Berelis, Liāna Langa, Arno Jundze, Māra Zālīte, Jānis Rokpelnis, Inga Ābele, Guntars Godiņš, Agnese Krivalde, Inga Gaile, Dace Rukšāne, Roalds Dobrovenskis, Uldis Bērziņš un Māris Bērziņš.
Šī grāmata ir must have katra lasoša un domājoša latvieša grāmatu plauktā, jo tik ļoti liek domāt un analizēt, turklāt ne tikai sevi individuāli, bet arī sevi kā veselas tautas sastāvdaļu. Grāmata, kas lasošam un arī rakstošam iedod spēku un iedvesmu, paverot nelielu durvju spraugu uz literatūras virtuves pusi. Turklāt ļaujot redzēt un just uz savas ādas rakstnieku reālās dzīves attieksmi, kura nav aizslēpta aiz romānu krāšņajām metaforām un epitetiem. Grāmata skaidri un gaiši pasniedz viņu viedokli par literatūras procesiem, politiskajām norisēm un vēsturisko notikumu ietekmi uz latviešu tautas šodienu. Un ir tik labi apzināties, ka manas iekšējās pārdomas var atrast vietu, kur piezemēties.
Repšes apkopotajās intervijās tiek runāts par lielām lietām valstiskā līmenī un arī par mazāk lielām, kas personiskas. Liela vieta ierādīta latviešu literatūrai, kura vēl tikai bērna autiņos. Simpatizēja Arno Jundzes sašutums par to, ka valsts varas pārstāvji un sabiedrība kopumā atsakās pieņemt latviešu literatūru kā kvalitatīvu un aizraujošu, tā vietā slavinot krēslas un tās piecdesmit nokrāsas, nelepojoties ar latviešu rakstnieku sasniegto. Jāatzīst, ka pati arī esmu grēkojusi latviešu literatūras mīlestības sakarā, tieši tāpēc ļoti priecājos, ka pēdējos gados latviešu literatūru lasu arvien vairāk un biežāk, turklāt tā, manuprāt, ar katru gadu kļūst arvien kvalitatīvāka.
Jāpiekrīt arī vairākkārt grāmatā pieminētajai latvieša vēlmei ēst otru latvieti kā vienīgo iespējamo maltīti, neatzīstot otra talantu. Kāpēc mēs tik ļoti baidāmies atzīt, ka arī mēs, latvieši, esam forši, talantīgi un radīt spējīgi? Kāpēc mums kā tautai ir šis milzīgais mazvērtības komplekss un vēlme noniecināt vienam otru? Lūk, par to arī intervijas.
Jāsaka gan, ka pat neskatoties uz visu to, cik grāmata bija aizraujoša un saistoša, tai piemīt arī mazs bet .. Un tie ir Repšes jautājumi, kuri bija pārlieku samezgloti, lai ar vienu izlasīšanu būtu pietiekami izprotami, taču jāsaka, ka dažādu rakstnieku sniegtās atbildes lielākoties atviegloja jautājumu uztveršanu.
"[..] attīstība ir neizbēgama jebkuram un perspektīvā vienmēr vajag raudzīties ar optimismu. Beigu galā, nāve izglābs visus, arī Latvijas kultūru. Vienīgais, ka mirt jau vēl negribas." (Māris Bērziņš)
Vērtējums - 4/5. Lieliska grāmata, es tikai nesaprotu, kāpēc sev to atklāju tik vēlu,
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru