Ir tādas reizes, kad grāmata lasīšanai tiek izvēlēta pēc pavisam savādiem principiem, dažkārt neviens no tiem nav iespējamais saturs, kas aprakstīts uz aizmugurējā vāka, bet gan pats grāmatas vizuālais noformējums. Tā notika ar šo grāmatu, jo vizuālais vienkāršums un saskaņotība mani apbūra tik ļoti, ka nespēju pretoties grāmatas vilinājumam.
Pavisam nesen apgāds Mansards ir izdevis igauņu rakstnieka Raimonda Kaugvera grāmatu "Četrdesmit sveces" un ņemot vērā, ka grāmata ir vizuāli brīnišķīga biju patiesi priecīga to nocelt no bibliotēkas plaukta un izlasīt. Ar šo grāmatu, šķiet, sāksies mana patikšana pret apgādu Mansards, viņiem izdodas no aizmirstības izcelt burvīgu literatūru, turklāt grāmatām piešķirt burvīgu vizuālo noskaņu
Kā izrādās, "Četrdesmit sveces" latviski iztulkota tikai tagad (tulkojis Guntars Godiņš, bravo viņam par šo), lai gan pirmizdota tā tika jau tālajā 1966. gadā, kas ir diezgan pārsteidzoši, jo "romānā aprakstīta dzīve Igaunijā pirmās neatkarības laikā, neatkarības zaudēšana un padomju okupācija, sekojošā vācu okupācija, leģions, bēgšana uz Somiju, iestāšanās 200. igauņu kājnieku pulkā un piedalīšanās Somijas Turpinājuma karā, atgriešanās dzimtenē, arests, izsūtīšana uz Sibīriju, lēģeris – pagājušā gadsimta 60. gados aizliegtās tēmas. " Ir pamatotas aizdomas, ka grāmata ir mazliet autobiogrāfiska, jo grāmatas stāstā ir dažas atbilstības paša rakstnieka Raimonda Kaugvera dzīves gājumam.
Četrdesmit sveces simbolizē četrdesmit nodzīvotus mūža gadus, kuros ietilpst tik daudz krāsu, emociju un notikumu, arī Otrais Pasaules karš. Mums, latviešiem, tik ļoti saprotama literatūra, jo mūsu tautas vēsturiskais liktenis ir tikpat samezglots kā galvenā varoņa, igauņu puiša Villema dzīve.
Savā dzimšanas dienā aizdegt tikpat sveču, cik gadu un atcerēties būtiskāko no katra nodzīvotā mirkļa. Lūk, to grāmatas sākumā mudina darīt galvenā stāsta varoņa Villema sieva un svecītēm degot aizrit arī stāsti. Iesākumā klusi, rimti, jaunības spara un pirmās mīlestības apjūsmoti līdz pamazām ieved lielos un svarīgos, pat izšķirošos dzīves līkločos. Un būtisks ir jebkurš nodzīvotais gads, jo tas tikai nozīmē, ka nekas vēl nav beidzies.
"Mēs esam pārāk mazi, lai varētu atļauties lielo politiku. Lai tā paliek lielajiem. Mūsu uzdevums ir pašiem sargāties, nosargāt savu tautu."
"Četrdesmit sveces" ir ļoti cilvēcīga un atklāta grāmata, uzrakstīta viegli un gaiši, dažbrīd pat nebaidoties saglabāt asprātību pat kritiskās situācijās. Dažbrīd jūtama autora intensīvi uzplaukušas iekšējās pārdomas, intīmas dvēseles mokas, filozofiski centieni paskaidrot un attaisnot dzīvi.
Ik pa laikam grāmata spēcīgi iesit pa pakrūti, atgādinot par cilvēka izdzīvošanas instinktu, par sevis kā prioritātes izvirzīšanu, aiz muguras iespējams atstājot pat dzīvības. Lasot šķiet, ka būtu atbilstoši pārmest galvenajam varonim viņa necilvēcīgumu, taču stāsta gaitā nākas vien apstādināt savas domas, lai saprastu, ka grūtībās katrs redz tikai sava grūtuma smagumu.
"Es taču viņu noliedzu, it kā būtu noliedzis visu pasauli, lai tikai ātrāk pats tiktu laukā no tumšajām dzīlēm."
Ļoti daudzšķautnaina, dziļa un brīnišķīga grāmata, pēc kuras izlasīšanas gribas spēcīgi turēties pie banālā teiciena - dzīvot katru dienu kā pēdējo. Dzīve ir jāsvin, jo neparedzami pavērsieni dzīvē tieši tāpēc arī ir neparedzami. Un tu, cilvēk, nekad nezini, kad šis noslēpumainais dzīves pagrieziens tuvosies.
Vērtējums - 4,5/5. Vērtīga grāmata par parastā cilvēka centieniem iederēties pašam sevī un pasaulē, kas apkārt brūk, jūk un mainās. Vēsturisko romānu piekritēji būs sajūsmā!
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru