Man ar kārtības uzturēšanu šķiet problēmu īsti nekad nav bijis, taču esmu no tām, kas piešķir sentimentu dažādiem sīkiem niekiem, mīl kolekcionēt dažādus izgriezumus no žurnāliem un citus niekus, kuriem kļūstot par daudz, jāatzīst, kaut kāda nekārtība tomēr ieviešas.
Pirmoreiz par šo grāmatu dzirdēju no draudzenes, kura bija izlasījusi tās anglisko versiju un teica, ka grāmata ir tiešām laba, ja ieviesusies neskaidrība savā iedzīvē un tās lielajos apjomos.
Atkārtoti par grāmatu ieinteresējos, kad tā tika iztulkota uz latviešu valodu un izdota izdevniecībā Zvaigzne ABC. Toreiz nodomāju: “O, forši, kādreiz varbūt jāizlasa.” Un tā arī to atstāju, līdz brīdim, kad grasījos pārvākties, lai mainītu dzīvesvietu. Sēžot starp kartonu kastēm un lieliem maisu kalniem, sapratu, ka man apkārt ir pārāk daudz lietu, kurām neredzu pielietojumu un kuras vajadzētu vienkārši likvidēt. Toreiz ieviesu mazu revīziju un iestājos rindā uz šo grāmatu tuvējā bibliotēkā.
Pagāja tieši un precīzi pus gads, līdz es beidzot biju “izstāvējusi” šo rindu uz grāmatu un beidzot varēju ķerties klāt pie lasīšanas (jāpiebilst, ka ir baisi stulbi, ka uz visu pilsētu ir tikai viens foršas grāmatas eksemplārs, dažkārt derētu vairāki)!
Jāsaka, ka šī grāmata ir viegli lasāma, turklāt, vietām to var pat nelasīt, tikai pārskatīt, jo autore sistemātiski atkārto vienu un to pašu informāciju, tikai dažādojot piemērus. Iespējams, ja grāmatā būtu iekļautas tikai būtiskākās idejas, tā būtu vien plāna brošūra.
Galvenā autores ideja, veicot kārtošana, ir visas vienas grupas priekšmetus savākt vienkopus un tikai tad uzsākt attiecīgās priekšmetu grupas revīziju, tāpat arī vienmēr ir būtiski pajautāt sev, vai konkrētais priekšmets vairo prieku. Ja prieka nav, priekšmetu nepieciešams izmest. Tāpat arī nepieciešams katram priekšmetam atrast konkrētu vietu tās novietošanais un stingri arī turēties pie tās, regulāri nemainot priekšmeta atrašanās vietu.
Pieļauju, ka grāmata uz mani nav atstājusi nepieciešamo iespaidu, jo joprojām iebilstu M.Kondo ieteikumam no visa liekā un nevēlamā atbrīvoties, to vienkārši izmetot. Īpaši sāpīga man šī doma šķiet saistībā ar vēl neizlasītajām grāmatām. Jā, jāatzīst, ka daža laba grāmata neizlasīta manā plauktā stāv jau gadus piecus, iespējams to nepieciešams mainīt.
Grāmata ir vienkārša, viegli uztverama un brīžiem sastopami arī tiešām labi padomi. Taču galvenais, ko grāmata manī rosināja, bija kārtības spars un apziņa, ka katrs papīra gals, ko esmu kādreiz saglabājusi, šobrīd man vairāk nav vajadzīgs.
Tāpat arī šī grāmata palīdzēja radīt 2017. gada lasīšanas apņemšanos - mazāk apmeklēt bibliotēku un grāmatnīcu, vairāk lasīt to, kas pašas plauktā. Manuprāt, tas ir labs iesākums, lai apvienotu kā patīkamo, tā lietderīgo. Un Marija Kondo var neizteikt savus iebildumus, jo lasīšana man pavisam noteikti sagādās prieku! :)
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru