"Četrdesmit sveces", Raimond Kaugver

Ir tādas reizes, kad grāmata lasīšanai tiek izvēlēta pēc pavisam savādiem principiem, dažkārt neviens no tiem nav iespējamais saturs, kas aprakstīts uz aizmugurējā vāka, bet gan pats grāmatas vizuālais noformējums. Tā notika ar šo grāmatu, jo vizuālais vienkāršums un saskaņotība mani apbūra tik ļoti, ka nespēju pretoties grāmatas vilinājumam. 

Pavisam nesen apgāds Mansards ir izdevis igauņu rakstnieka Raimonda Kaugvera grāmatu "Četrdesmit sveces" un ņemot vērā, ka grāmata ir vizuāli brīnišķīga biju patiesi priecīga to nocelt no bibliotēkas plaukta un izlasīt. Ar šo grāmatu, šķiet, sāksies mana patikšana pret apgādu Mansards, viņiem izdodas no aizmirstības izcelt burvīgu literatūru, turklāt grāmatām piešķirt burvīgu vizuālo noskaņu 

Kā izrādās, "Četrdesmit sveces" latviski iztulkota tikai tagad (tulkojis Guntars Godiņš, bravo viņam par šo), lai gan pirmizdota tā tika jau tālajā 1966. gadā, kas ir diezgan pārsteidzoši, jo "romānā aprakstīta dzīve Igaunijā pirmās neatkarības laikā, neatkarības zaudēšana un padomju okupācija, sekojošā vācu okupācija, leģions, bēgšana uz Somiju, iestāšanās 200. igauņu kājnieku pulkā un piedalīšanās Somijas Turpinājuma karā, atgriešanās dzimtenē, arests, izsūtīšana uz Sibīriju, lēģeris – pagājušā gadsimta 60. gados aizliegtās tēmas. " Ir pamatotas aizdomas, ka grāmata ir mazliet autobiogrāfiska, jo grāmatas stāstā ir dažas atbilstības paša rakstnieka Raimonda Kaugvera dzīves gājumam. 

Četrdesmit sveces simbolizē četrdesmit nodzīvotus mūža gadus, kuros ietilpst tik daudz krāsu, emociju un notikumu, arī Otrais Pasaules karš. Mums, latviešiem, tik ļoti saprotama literatūra, jo mūsu tautas vēsturiskais liktenis ir tikpat samezglots kā galvenā varoņa, igauņu puiša Villema dzīve. 

Savā dzimšanas dienā aizdegt tikpat sveču, cik gadu un atcerēties būtiskāko no katra nodzīvotā mirkļa. Lūk, to grāmatas sākumā mudina darīt galvenā stāsta varoņa Villema sieva un svecītēm degot aizrit arī stāsti. Iesākumā klusi, rimti, jaunības spara un pirmās mīlestības apjūsmoti līdz pamazām ieved lielos un svarīgos, pat izšķirošos dzīves līkločos. Un būtisks ir jebkurš nodzīvotais gads, jo tas tikai nozīmē, ka nekas vēl nav beidzies. 

"Mēs esam pārāk mazi, lai varētu atļauties lielo politiku. Lai tā paliek lielajiem. Mūsu uzdevums ir pašiem sargāties, nosargāt savu tautu."

"Četrdesmit sveces" ir ļoti cilvēcīga un atklāta grāmata, uzrakstīta viegli un gaiši, dažbrīd pat nebaidoties saglabāt asprātību pat kritiskās situācijās. Dažbrīd jūtama autora intensīvi uzplaukušas iekšējās pārdomas, intīmas dvēseles mokas, filozofiski centieni paskaidrot un attaisnot dzīvi. 

Ik pa laikam grāmata spēcīgi iesit pa pakrūti, atgādinot par cilvēka izdzīvošanas instinktu, par  sevis kā prioritātes izvirzīšanu, aiz muguras iespējams atstājot pat dzīvības. Lasot šķiet, ka būtu atbilstoši pārmest galvenajam varonim viņa necilvēcīgumu, taču stāsta gaitā nākas vien apstādināt savas domas, lai saprastu, ka grūtībās katrs redz tikai sava grūtuma smagumu. 

"Es taču viņu noliedzu, it kā būtu noliedzis visu pasauli, lai tikai ātrāk pats tiktu laukā no tumšajām dzīlēm."

Ļoti daudzšķautnaina, dziļa un brīnišķīga grāmata, pēc kuras izlasīšanas gribas spēcīgi turēties pie banālā teiciena - dzīvot katru dienu kā pēdējo. Dzīve ir jāsvin, jo neparedzami pavērsieni dzīvē tieši tāpēc arī ir neparedzami. Un tu, cilvēk, nekad nezini, kad šis noslēpumainais dzīves pagrieziens tuvosies. 

Vērtējums - 4,5/5. Vērtīga grāmata par parastā cilvēka centieniem iederēties pašam sevī un pasaulē, kas apkārt brūk, jūk un mainās. Vēsturisko romānu piekritēji būs sajūsmā!

"Tu neesi sniegs", Inga Pizāne

Man no dzejas ir mazliet bail. Iespējams tāpēc, ka skolas laikā dzejas lasīšanai un analizēšanai nebija iespējamas emocionālas pārdomas, bet tikai tādas, kuras skolotāja akceptēja par pareizām. Un man vienmēr pēcāk lasot dzeju bija bijis mazliet bail, vai es būšu sapratusi pareizi, vai būšu uztvērusi dzejnieka ielikto vēstījumu. Un ko tad, ja vēstījums ir pavisam citādāks kā manis izplānotais?!

Pavisam nesen Instagram tika izziņota Ingas Pizānes dzejas krājuma "Tu neesi sniegs" izloze un, neuzminēsiet, es to ieguvu savā īpašumā. Un šobrīd, kad tas jau izlasīts, varu teikt, ka esmu ļoti priecīga par to, ka man nu pieder pašai savs dzejas krājums. Šis tiešām ir no tiem, kuru gribas savā grāmatu plauktā, lai pārlasītu, ieskatītos un padomātu. 

Dzejas krājums sastāv no dzejoļiem, kuros cauri gadalaikiem izdzīvota mīlestība visās tās toņkārtās, no ziemas spelgoņa līdz par pavasara plaukumam, no vasaras spirgtuma līdz pat rudens melanholijai. Taču mani nepamet sajūta, ka mīlestība neatbildēta, iespurgusi starp biezām sniega kupenām. 

Man ļoti simpatizē, ka Ingas Pizānes dzejā par mīlestību tiek runāts visās tās šķautnēs, mīlestība tiek atspoguļota tāda kāda tā ir, ar visiem sasitumiem un sāpēm, skaistumiem un siltumu. 

Dzeja, kurā lasītājs var iemiesoties itin viegli, sajust savus pārdzīvojumus un priekus "Tu neesi sniegs" dzejas rindās. Un tieši šī iemiesošanās, manuprāt, ir pats foršākais. 

"Ziemā aiziet ir auksti -

aizejot sāpīgi snieg."

Vērtējums: 4,5/5. Smalka un silta dzeja, pat neskatoties uz sniega aukstumu. Kāds dzejolis pavisam skaists un kāds iespējams ne tik skaists, bet vienaldzīgu neatstās nevienu. 

"Stikli", Inga Gaile

Ir vārdos grūti izsacīt, cik daudz skaistas un vērtīgas latviešu literatūras ir radīts pēdējos pāris gados. Ja kādreiz ar latviešu literatūru lielākoties varēja saprast smagus krājumus, bagātus ar ainavām zaļi brūnos toņos un paaudžu izdzīvošanas rūpēm, tad pavisam droši varu teikt, ka nākamās paaudzes varēs lepoties ar ēterisku, juteklisku un līdz mežģīņu smalkumam izstrādātu literatūru. Tā būs literatūra, kuras skaistums sāpēs un, pat neskatoties uz sāpēm, liksies brīnumains. Viena no šādām grāmatām, ar kuru mēs varam lepoties ir Ingas Gailes debijas romāns "Stikli".

"Stikli" ir viena no vēsturiskās grāmatu sērijas "Mēs. Latvija, XX gadsimts" grāmatām, kura apskata laika posmu no 1937. gada līdz 1939. gadam, kad Latvijā valda Kārļa Ulmaņa autoritārais režīms. Laiks, kad ārējā spozme nomāca iekšējo nemieru. Laiks, kad aktuāls bija arī eigēnikas jautājums, centieni atbrīvoties no "nepareizā", lai radītu "pareizo", taču bez izpratnes, ka nevienam nav tiesības veikt šādu iedalījumu, kur nu vēl to īstenot. 

Ja iepriekš lasītājās vēsturiskās sērijas "Mēs. Latvijai, XX gadsimts" grāmatās vēstures elpa bija fiziski sajūtama, tad "Stikli" šo vēsturisko laika posmu pasniedz daudz nemanāmāk, it kā garāmejot, nepiešķirot vēsturiskajam laikam īpašu nozīmi. Toties visi vēsturiskā laikmeta pārdzīvojumi izplešas kā nebeidzams zirnekļu tīkls stāsta tēlos, to pārdomās un savstarpējās attiecībās. Vēsturi neveido tikai notikumi, bet arī cilvēku attiecības, cilvēki paši. 

"[..] viņa augums izlija pār skaisto Lidiju un sākās Uldis."

Notikumi vijas viens caur otru nerimstošā un vienotā ritmā, tāpat kā savijas stāsta varoņi un viņu iekšējie pārdzīvojumi. Intīmi un jūtelīgi iekšējie monologi, viss darbs caurvīts ar dvēseles monologiem. Dažbrīd haotiski, dažbrīd ļoti iespaidīgi, bet galvenokārt - īpaši, turklāt atstājot sāpīgus nospiedumus. Katrā cilvēkā slēpjas kāda nezināma sāpe, kāda sen lolota cerība, kāds noslēpums. Par tarakāniem, kas ir ikvienā no mums, tikai redzēt un bakstīt mēs gribam nevis savējos, bet citu. 

Apbrīnojamā vieglumā I. Gaile raksta par lielām un sāpīgām lietām, brīnišķīgi lietojot latviešu valodu, lai veidotu smalki izstrādātu stāstījumu. Iespējams tieši dēļ šīm lielajām sāpēm un milzīgi samezglotajiem likteņiem es nespēju grāmatu izlasīt vienā elpas vilcienā, šoreiz es lasīju lēni, vietām izgaršojot valodu, reizēm apstājoties pārdomās, jo notikumi man nav neļāvuši virzīties tālāk. Dažbrīd bija pārlieku smagi, lai steigtos, turklāt valoda bija tik brīnišķīga, ka nevēlējos, lai grāmata jebkad beigtos. 

"Kaut es zinu, ka nedomā, kaut tu mani akmenī iemūrēji, kaut tu novērsies, kaut tu mani nodevi, kaut tu teici, ka tev ir citi plāni, tevi ieraugot nākam smalkvilnas mētelī, baltajam sniegam krītot uz tavas platmales atlokiem, tevi ieraugot, manas dzīvības sulas izskrien no zemes līdz kājstarpei, tad tālāk līdz sirdij un izgrūž roku sveicienam. Sveiks, sveiks, sveiks - tava lāpa ziemas tumsā stāv iedegta un nedzisīs nekad."

Inga Gaile grāmatas pēcvārdā saka, ka ""Stiklos" valdošā atmosfēra, notikumi, kas risinās laikā, kad viss šķiet labi, bet to, kas neatbilst valdošā vairākuma izpratnei par labo un ļauno, apiet, noklusē vai mēģina ierobežot, diemžēl atgādina šodienas Latviju". Tā patiešām ir, tāpēc arī dažbrīd ir maznozīmīgs grāmatas pamatā esošais laika ritējums, jo šķiet, ka viss, kas grāmatā ieslēpts, attiecināms arī uz šodienas latvieti. Un tur patiešām ir par ko padomāt un pārdomāt.

Vērtējums: 5/5. Lasīt un pārlasīt. "Stikli" ir lielisks pierādījums tam, cik ļoti krāšņa ir latviešu valoda, cik bagātīgs ir cilvēka iekšējais pārdzīvojums, īpaši, kad sāp.

"Stouners", Džons Viljams

Literatūra tieši tāpēc ir tik brīnumaina, ka caur to var izdzīvot dažādas dzīves. Līdz vājprātam izfantazētas, brīnumainas un tādas, kas radītas no īstās. Turklāt, neticēsiet, bet tā īstā mēdz būt tik pārsteidzoša. 

Laikam tieši tāpēc es arī neesmu tā kvēlākā fantāzijas un fantastikas literatūras cienītāja, mani var aizraut un ieinteresēt visparastākā dzīve, jo nemanot tajā notiek tik daudz .. Un, pat ja nenotiek, ir iespējams nenotiekošo ietērpt burvīgos vārdos un meistarīgi izvirpotos teikumos. Džona Viljama grāmata "Stouners" ir tieši šāda.

Pirmoreiz grāmata ir tikusi izdota 1965. gadā, taču tad neieguva nepieciešamo atbalstu, jo autors grāmatā it nemaz nepievēršas Amerikas sapņa sludināšanai. 2013. grāmatu iztulko populāra franču rakstniece Anna Gavalda un, izmantojot savu popularitāti, iepazīstina Eiropu ar šo grāmatu. Un uzmini nu? Eiropa tajā iemīlas.

Būtībā galvenais grāmatas vēstījums ir par to, kā cilvēks dzīvo savu dzīvi, neapzinoties savu dažādo lēmumu tālākejošās sekas. Dažkārt izrādās, ka šīs sekas ir viena vienīga skumja dzīvošana. Tāda nu gadās Stouneram.

Neskatoties uz to, ka grāmatas stāsts ir manāmi sērīgs un jau pašā sākumā bija nojauta, ka viss grāmatas stāsts ved uz bēdīgu dzīves noslēgumu, šī grāmata tik un tā bija pārsteidzoši aizraujoša lasāmviela. Stāsta notikumi slīd šķietami gausi, taču laiku pa laikam pārklājas viens ar otru un lasītājam sniedz negaidītus pavērsienus. Interesanta ir viegli depresīvā gaisotne, kas caurvij pat šķietami priecīgus mirkļus, tādējādi paspilgtinot stāsta drūmo noskaņojumu. 

Ļoti simpatizēja arī maniere, kādā tiek attēloti stāsta personāži - it kā attālināti un samērā bezjūtīgi. Man ļoti patīk šādas galējības personāžu attēlojumā, jo mīlu vai nu detalizētus un emocionāli raksturotus tēlus, vai tādus, kas raksturoti vairāk bezjūtīgi un vienaldzīgi. Vidusceļš nav interesants.

Grāmata, kuru lasīju vasaras plaukumā, taču patiesībā tā vairāk piestāvētu rudens vēsajiem vakariem, siltai segai un krūzei ar paša lasītu zāļu tēju. Tāda brīnišķīga noskaņu grāmata, jo, manuprāt, tieši noskaņas dēļ šo grāmatu ir vērts izlasīt un lasīt arī atkārtoti. 

Vērtējums: 5/5.

Bibliotēkas siltums

Manas pirmās atmiņas par bibliotēku sākas ar pamatskolas/vidusskolas bibliotēku, kurā strādāja baisa izskata un liela nīgruma piepildītas bibliotekāres. Iet uz skolas bibliotēku negribējās tieši dēļ šīm darbiniecēm, taču tā kā grāmatas mācību stundām izsniedza tikai tur, tad divreiz gadā turp bija jādodas obligāti. Man ļoti simpatizēja šīs reizes, kad bibliotēkā izsniedza jaunās grāmatas, tad to vienmēr bija vesels lērums un mājup nešana bija pārpasaulīgi smaga, bet zinu pavisam droši, ka kopš tās reizes mīlu fizisko grāmatu smagumu. Es tiešām varu dienām somā nēsāt līdzi vairākas grāmatas un par to būt vairāk sajūsmā nekā satraukta.
Vienmēr bija kārojies iemīļot skolas bibliotēku un tas nekādi neizdevās, taču šobrīd šķiet, ka sev neapzinoties, es tomēr jutu siltumu pret skolas bibliotēku, pat neskatoties uz to, ka apmeklēju to reti un grāmatas bez nepieciešamības neņēmu. Nu kā lai neiemīl istabas lieluma telpu, kas pilna ar grāmatām?
Bija reize, kad gatavoju lielu darbu literatūrā par Olafu Gūtmani un literatūras skolotāja vēlējās ar mani par šo darbu vēl aprunāties, veikt kopīgas korekcijas vai ko tādu un aicināja viņu satikt bibliotēkā. Tā vienmēr ir likusies kā vislabākā vieta šādām mācību konsultācijām, bet šī nenotika šā tā, bet gan bibliotēkai blakus esošajā grāmatu krātuvē. Ak pasaule, joprojām ar sajūsmu atceros to nelielo krēslas pielieto telpu, ar grāmatām pārblīvētos plauktus un to nolietoto, sadzīvoto un dažādu skolnieku rokās pabijušo grāmatu smaržu. Un tas to grāmatu patikšanu tikai pastiprināja.

Vidusskolā mēdzu šajā bibliotēkā aizvadīt arī savas brīvstundas, biju apradusi ar bibliotekāru nīgrumu un sāku tur justies pat mājīgi, līdz pienāca brīdis, kad beidzot skolu bija jāšķiras nevien no skolas, bet arī no bibliotēkas.

Paralēli skolas bibliotēkai, apmeklēju arī pilsētas galveno bibliotēku, bet tikai reizēs, kad izjutu nepieciešamību atrast kādu informāciju skolai, ko pati skola nespēja piedāvāt. Bagātīga bibliotēka, bet man vienmēr šķita traucējoša nemitīgā īgno bibliotekāru klusuma uzturēšana ar skaļu un traucējošu trokšņotāju rāšanu, turklāt tā ir viena no nemājīgākajām bibliotēkām, kuru esmu apmeklējusi. Laikam tāpēc es ilgu laiku izmantoju mammas labvēlību un sūtīju viņu pēc manis interesējošām grāmatām. Dažkārt viņa atnesa kaut ko arī pēc savas izvēles un tas man šķita pat ļoti interesanti, laikam tāpēc joprojām paļaujos uz viņas ieteikumiem grāmatu jomā.

Pienāca universitātes brīnišķīgie gadi, kurus paralēli aizvadīju gan augstskolas bibliotēkā, gan savā iemīļotajā bērnu bibliotēkā, kura atradās tieši blakus pilsētas galvenajai bibliotēkai. Universitātes bibliotēka pildīja savu funkciju brīnišķīgā veidā - tur tika aizvadītas daudzas stundas mācoties, pildot dažādus skolas uzdevumus un vienkārši kaut ko lasot.
Laikā, kad es nemācījos un nebiju nerimstošās un bezgala garās pastaigās ar kursa biedrenēm, es biju sajūsmā par bērnu bibliotēku, jo tā bija nevien mājīga un bagāta ar bērnu literatūru, bet pārsteidzošā kārtā piepildīta arī ar daudz nopietnāku literatūru, turklāt tur strādāja pārpasaulīgi jaukas bibliotēkāres. Laikam arī tāpēc es lasīju kā izslāpusi. Un kad bērnu bibliotēka vairāk nespēja remdēt manu apetīti, es sāku patstāvīgi apmeklēt arī galveno bibliotēku.

Un tad es pārvācos uz otru pilsētas daļu un beidzot varēju atklāt bibliotēkas filiāli, par kuru biju prātojusi jau senāk. Iepriekš tā bija noslēpumaina ieeja starp daudzstāvu māju vienmuļajām sienām, taču nu tā bija piedzīvojusi pārmaiņas, ieguvusi skaistu remontu un patiešām lielas izmaiņas, kā arī skaistu un patstāvīgu ieeju. Šo es noteikti varu saukt par savu bibliotēku, jo bibliotekāres ir jaukas, telpas ir mājīgas un ikreiz, kad es ierodos pēc kādas grāmatas, bibliotekāres jau man ienākot pa durvīm sauc mani vārdā un atgādina par rezervētajām grāmatām. Mani ļoti silda šī laipnā un personiskā uzņemšana. Jūtos bezgala mājīgi esot tur un pat spēju iztēloties sevi kā vienu no šīs bibliotēkas pilnvērtīgām sastāvdaļām.

Lasītājam laikam ir jānoiet šis garais bibliotēku ceļš, lai atrastu to vienīgo un īsto, to vissiltāko, kuru saukt par savu bibliotēku. 

"Māja pasaules malā", M. Kaningems

Var rakstīt par netradicionālu mīlestību, vientulību un narkotikām un var saprast, ja tas viss nepatīk un to lasīt negribas. Taču par to var rakstīt kā Maikls Kaningems - bezgala detalizēti, izjusti un brīnišķīgi, un tad pat vislielākie dzīves nesmukumi var šķist pat kaut kādā veidā neparasti un skaisti. 

Mirklī, kad atvēru grāmatas vākus un uzsāku lasīšanu, es zināju, ka nespēšu apstāties un lasīšu, kamēr mani no grāmatas atraut spēs vien fiziska noguruma un miega maģija. Es sen nebiju piedzīvojusi tik milzīgu kāri lasīt un nepārstāt. 

Kaningems ir liels talants, viņam piemīt brīnišķīgas stāstnieka prasmes, viņš spēj vienkāršu cilvēku likteņus ietīt brīnišķīgās vārdu mežģīnēs. Turklāt burtiski ievijot lasītāju stāstā, piepildot to kā milzīgu kausu ar dusmām, empātiju, prieku un pat pārpasaulīgām skumjām. 

Un tie dialogi - apbrīnojami. Jebkurš rakstošs cilvēks zina, cik grūti ir veidot labus, vieglus un saprotamus dialogus. Kaningems to nevien zina, bet arī lieliski to pierāda praksē. Šis noteikti ir no autoriem, kurš mani iedvesmo rakstīt un mācīties to darīt kvalitatīvi.

Grāmata ir piesātināta ar septiņdesmito gadu gaisotni un dažādiem tā laika mūzikas varoņiem, kurus ir vērts piefiksēt un uzlikt paklausīties, tas tikai pastiprinās Kaningema veidoto laikmeta noskaņu. Taču pat neskatoties uz to, ka mērķtiecīgi radīta konkrēta laikmeta noskaņa kā tēlos, tā apkārtējā vidē, man ļoti patīk, ka "Māja pasaules malā" tik ļoti iederas jebkurā laika posmā, jo laika un gadsmita apraksti tomēr ir tāds viegls fons, vairāk autors koncentrējas tieši uz personību un to savstarpējo attiecību portretēšanu. Izdzīvotais laika posms un iespējamā vēsture ir iepīta sīkās, šķietami pat maznozīmīgās detaļās, kā piemēram, muzikālajos izpildītājos, nepiešķirot šiem sīkumiem pārlieku lielu nozīmi. 

Nevēlos atstāstīt grāmatas saturu, taču varu pateikt pavisam droši, ka Kaningems neraksta ne par ko citu, kā vien par dzīvi un neparastu draudzību. Bobijs, Džonatans un Klēra ir ikviens no mums, cilvēks, kas ir "pilnīgi neatkarīgi cilvēcisks, piedzīvojis gan zaudējumus, gan lielas cerības", turklāt ar lielām bailēm mīlēt un pieprasīt daļu mīlestības arī sev. Spītējot bailēm, viņi dara to, kas mums, ikdienas cilvēkiem, nav pa spēkam - mīl, turklāt ignorējot sabiedrības nospraustos standartus. Šis mīlestības trijstūris ir īpašs un to savstarpēji sasaista kā atmiņas par pagātni un cerības par nākotni, tā arī tagadnes esamība. Kaningems meistarīgi ļauj lasītājam būt šai mīlestībai blakus un izdzīvot to no paša sākuma līdz par mirklim, kad paši stāsta galvenie varoņi apjauš, cik liela ir šīs mīlestības vara. 

Man pavisam noteikti šķita, ka saprotu Klēru, Bobiju un Džonatanu, ka kopā ar viņiem elpoju vienu gaisu, taču ritot lapas pusēm uz priekšu nākas pēkšņi atskārst, ka viņi ir tikpat neprognozējami kā pati dzīve. Par to tad arī grāmata - par dzīvi!

Vērtējums: 5/5. Vairāk šādu stāstu par dzīvi, kas mums tepat blakus. Brīnišķīgi.

"Svina garša", Māris Bērziņš

Foto no interneta plaši atvērtajām rokām.

Esmu  ļoti priecīga. Un lepna, ka esmu latviete. Kāpēc šāda pēkšņa patriotiskā laime? Jo esmu sev atklājusi latviešu literatūras burvību visā tās krāšņumā. 

Iepriekš ar latviešu literatūru biju cīnījusies kā ar zobu sāpēm līdz brīdim, kad pirms pāris gadiem burtiski ar visām sava ķermeņa šūnām vēlējos lasīt kaut ko, kas būtu no man saprotamas zemes nācis, tātad saucams par manu. Latvisks. 

Un tagad pateicoties Gundegas Repšes entuziasmam un rakstnieku atsaucībai un milzīgam darbam, mēs, latvieši, esam kļuvuši bagāti ar burvīgu un kvalitatīvu latviešu literatūru, turklāt nav nekā labāka kā vienlaikus iepazīt kā latviešu literatūru, tā arī latviešu tautas vēsturi caur to. 

Šoreiz, virtuāli izstāvot garum garu rindu, esmu tikusi klāt Māra Bērziņa romānam "Svina garša". Iepriekš no viņa darbiem biju lasījusi "Gūtenmorgens" un, jāatzīst, nebiju sajūsmā, tāpēc lasīt "Svina garšu" sāku ar vieglu piesardzību, kuru ātri vien atmetu, jo šis nu ir pavisam cits stāsts un, jāsaka, arī cits Māris Bērziņš. 

Matīss ir jauns vīrietis, kas cītīgi strādā un cenšas dzīvot tā, kā pienāktos jaunam cilvēkam - ar cerībām un alkām pēc laimes, mīlestības un vienkārši jaukas dzīves. Taču kara atnākšana ievieš savas korekcijas un Matīsam, parastajam pilsonim, nākas dzīvot, pielāgojoties jaunajiem apstākļiem. Galu galā, ir jādzīvo arī tad, ja blakus tiek šauts un kāds mirst, jo pašam savu nāvi gaidīt nevienam negribas. 

Sen nebiju lasījusi vēsturisku romānu, kas būtu uzrakstīts tik vieglā un saprotamā valodā, bez liekiem izskaistinājumiem, taču tomēr ar plūstošu un burvīgu valodas lietojumu. Turklāt, liekas, ka Bērziņš bija ļoti cītīgi piestrādājis pie tā, lai lasītājam tiešām liktos, ka valodas lietojums ir atbilstošs attiecīgajam laika posmam, vismaz man tā šķita un es biju par to sajūsmā. 

"Dalīta bēda pusbēda. Es tev savējo noklāju priekšā kā galdautu, tagad tava kārta."

Pats būtiskākais, manuprāt, ka romāns "Svina garša" nav izskaistināts, atspoguļojot, piemēram, vēsturiskajiem romāniem tik raksturīgos varoņus, bet gan ļaujot izjust laikmetu caur parastā iedzīvotāja pārdzīvojumiem un mēģinājumiem pielāgoties attiecīgajai situācijai. Romānā nebija mākslīgu varoņu, savus varoņus varēja veidot katrs lasītājs pats, kas grāmatai piešķir papildus burvību.  

Lasot grāmatu var just rakstnieka ieguldīto darbu, kas noteikti nav tas mazākais, jo laikmeta apraksts un lasītājā radītā sajūta ir ļoti autentiska, turklāt lai to pastiprinātu, katra nodaļa iesākas ar tai atbilstošiem izrakstiem no avīzēm un fragmenti no attiecīgā laika dzejnieku/rakstnieku daiļdarbiem. Šie izraksti lieliski papildina romānu, tie palīdz papildus izjust apskatīto laiku un notikumus, sniedzot pamatotu vēsturisko ieskatu attiecīgajos notikumos. Protams, ka lielākajā daļā šo izrakstu var just propagandas ietekmi, taču arī tas palīdz labāk izprast to, kā veidojās parasto iedzīvotāju viedokļi un attieksmes par attiecīgiem notikumiem/pasākumiem. 

Grāmatas stāsts pilnīgi noteikti uzbūra man vēsturisku ainu par aizgājušajiem sāpīgajiem notikumiem mūsu vēsturē, bija sāpīgi, taču tik un tā vērtīgi uzzināt vēsturiski svarīgas detaļas. 

Mēs nevaram aizmirst to, kas mēs bijām, ja gribam nākotnē izaugt vērtīgi kā tauta.

Vērtējums: 4.5/5.

"Rīga - Maskava", Sabīne Košeļeva

Krievu un latviešu savstarpējās attiecības ir bijis plaši izrunāts un aprunāts temats no laika uz laiku, tāpēc šķita interesanti uzzināt, ka uzrakstīta grāmata par krieva un latvietes mīlestību. 

Ar šādām cerībām par skaistu vai ne tik skaistu mīlestību krieva un latvietes starpā es domāju, kad uzsāku lasīt šo grāmatu, bet pēc pirmajām nodaļām sapratu, ka nesaņemšu to, uz ko cerēju.

Grāmatas "Rīga - Maskava" pēdējais vāks ziņo, ka šī grāmata ir postmoderna mozaīka, kuru jāsaliek vienotā veselumā pašam lasītājam, taču,  manuprāt, tas ir tikai brīnišķīgs veids kā aizrunāt lasītājam acis, neatklājot, ka patiesībā grāmatā ir viena liela literāra nekārtība. 

Mētāšanās starp tēmām, tāpat arī nemitīga teikumu un ideju atkārtošana, kas vedina domāt, ka autores vārda krājums ir stipri nabadzīgs, un līdz galam neizstāstīts stāsts. Kaut kā jau izstāstīts, taču tomēr noklusēts. Rodas iespaids, ka grāmatas autore ir vēlējusies izstāstīt, cik sāpināta un žēlojama ir galvenā varone, neļaujot pašam lasītājam empātiski just līdzi. 

Sākoties stāstam autore mētājas no viena tēla pie otra, mēģinot sniegt ieskatu galvenās varones (autores?!) dzimtas sieviešu likteņos un attiecībās ar krievu tautības vīriešiem. Lasot stipri apjūku, kura oma ir kuram krievam sieva, tāpēc veidoju pat shēmas, lai saprastu, kas ir kas, bet  tikpat veikli, kā uzsākusi, autore izbeidz šo iepazīstināšanu tā arī neviešot skaidrību. Kāpēc bija nepieciešams tāds garš ievads, ja to nebija plānots izmantot turpmākajā stāstā?  

Jāatzīst, ka ir grūti nodalīt autori no grāmatas galvenās varones, taču droši varu teikt, ka nespēju just pietiekami lielu devu empātijas pret stāsta personāžiem. Jāsaka, ka mani vispār ļoti kaitina tāda tipa ļaudis, kas dzīvo ar "mēs dzeram, lai būtu laimīgi un uzspļaujam pasaules kārtībai" attieksmi. Tieši tāda piemita arī galvenajai varonei, kura ir pārliecināta, ka dzīvei ir jēga tikai tad, ja vari lietot alkoholu, ignorēt skolas noteikumus un dzīvot vieglā haosā. Visai šai dzeršanai un vieglprātībai pa vidu viņa iepazīstas ar savu krievu un uzplaukst mīlestība. Šeit man atkal rodas problēmas, jo autore mētājas no iepazīšanās līdz attiecību esamībai, taču tā arī līdz attiecībām stāstā nenonākot, turklāt visam pa vidu izvedot lieku filozofēšanu par pasaules kārtību un savu paaudzi. 

Grāmatas autore stāstu caurvij ar dīvainu un nievājošu spriedelēšanu par Latvijas kā valsts nenozīmīgumu, cenšoties šo nemīlestību pret valsti attiecināt uz visu savu paaudzi. Es šķietami piederu šai paaudzei, bet absolūti atsakos piekrist autores uzskatiem, ka "mana paaudze tikai izskatās jauna" un "mana paaudze īsti neprot runāt par jūtām." Rodas iespaids, ka grāmatas varone ir piepildīta ar milzīgu naidu pret pasauli, savu dzimteni un pret saviem vienaudžiem, turklāt ciena un mīl tikai sevi, lai gan arī to cenšas ik pa brīdim noliegt, aicinot lasītāju noglaudīt viņas galvu un mierināt, ka nav taču tik slikti. 

Šis viss bija greizi un man tiešām grāmata nepatika, nedomāju, ka grāmata ir pelnījusies tikt dēvēta par 21. gadsimta mīlasstāstu, taču es pilnīgi noteikti gribu izteikt uzslavu par krieva vēstulēm, tās nu gan bija tiešām skaistas un mīlestības pilnas, kā izrautas no citas pasaules. 

Vērtējums: 2/5.

"Rakstnieki IR", Gundega Repše

Maijs šoreiz ir bijis tāds gauss un laisks mēnesis izlasītā ziņā, taču iespējams, ka tas ir tikai neapzināts veids kā sagatavoties manam ieplānotajam atvaļinājuma lasīšanas maratonam. Taču lasīts ir un šobrīd ļoti gribu padalīties ar saviem iespaidiem par Gundegas Repšes grāmatu "Rakstnieki IR". 

Jāatzīst, ka iepriekš par šādu grāmatu nebiju ne dzirdējusi, ne lasījusi, tāpēc tad, kad ieraudzīju to Ventspils Rakstnieku mājas bibliotēkas plauktā, uzreiz sapratu, ka šī ir grāmata, kas obligāti jāieraksta "to be read" sarakstā. Un obligāti arī jāizlasa, jo lasīt rakstnieku darba augļus ir burvīgi, viņu ieguldītais darbs ir apbrīnojams, taču tikpat burvīgi ir sastapties ar rakstnieku kā sabiedrības daļas un vienkāršu līdzcilvēku viedokli. 

Grāmatā "Rakstnieki IR" Gundega Repše ir apvienojusi savas intervijas ar Latvijā labi zināmiem rakstniekiem un dzejniekiem - Edvīns Raups, Guntis Berelis, Liāna Langa, Arno Jundze, Māra Zālīte, Jānis Rokpelnis, Inga Ābele, Guntars Godiņš, Agnese Krivalde, Inga Gaile, Dace Rukšāne, Roalds Dobrovenskis, Uldis Bērziņš un Māris Bērziņš. 

Šī grāmata ir must have katra lasoša un domājoša latvieša grāmatu plauktā, jo tik ļoti liek domāt un analizēt, turklāt ne tikai sevi individuāli, bet arī sevi kā veselas tautas sastāvdaļu. Grāmata, kas lasošam un arī rakstošam iedod spēku un iedvesmu, paverot nelielu durvju spraugu uz literatūras virtuves pusi. Turklāt ļaujot redzēt un just uz savas ādas rakstnieku reālās dzīves attieksmi, kura nav aizslēpta aiz romānu krāšņajām metaforām un epitetiem. Grāmata skaidri un gaiši pasniedz viņu viedokli par literatūras procesiem, politiskajām norisēm un vēsturisko notikumu ietekmi uz latviešu tautas šodienu. Un ir tik labi apzināties, ka manas iekšējās pārdomas var atrast vietu, kur piezemēties.

Repšes apkopotajās intervijās tiek runāts par lielām lietām valstiskā līmenī un arī par mazāk lielām, kas personiskas. Liela vieta ierādīta latviešu literatūrai, kura vēl tikai bērna autiņos. Simpatizēja Arno Jundzes sašutums par to, ka valsts varas pārstāvji un sabiedrība kopumā atsakās pieņemt latviešu literatūru kā kvalitatīvu un aizraujošu, tā vietā slavinot krēslas un tās piecdesmit nokrāsas, nelepojoties ar latviešu rakstnieku sasniegto. Jāatzīst, ka pati arī esmu grēkojusi latviešu literatūras mīlestības sakarā, tieši tāpēc ļoti priecājos, ka pēdējos gados latviešu literatūru lasu arvien vairāk un biežāk, turklāt tā, manuprāt, ar katru gadu kļūst arvien kvalitatīvāka. 

Jāpiekrīt arī vairākkārt grāmatā pieminētajai latvieša vēlmei ēst otru latvieti kā vienīgo iespējamo maltīti, neatzīstot otra talantu. Kāpēc mēs tik ļoti baidāmies atzīt, ka arī mēs, latvieši, esam forši, talantīgi un radīt spējīgi? Kāpēc mums kā tautai ir šis milzīgais mazvērtības komplekss un vēlme noniecināt vienam otru? Lūk, par to arī intervijas.

Jāsaka gan, ka pat neskatoties uz visu to, cik grāmata bija aizraujoša un saistoša, tai piemīt arī mazs bet .. Un tie ir Repšes jautājumi, kuri bija pārlieku samezgloti, lai ar vienu izlasīšanu būtu pietiekami izprotami, taču jāsaka, ka dažādu rakstnieku sniegtās atbildes lielākoties atviegloja jautājumu uztveršanu. 

"[..] attīstība ir neizbēgama jebkuram un perspektīvā vienmēr vajag raudzīties ar optimismu. Beigu galā, nāve izglābs visus, arī Latvijas kultūru. Vienīgais, ka mirt jau vēl negribas." (Māris Bērziņš)

Vērtējums - 4/5. Lieliska grāmata, es tikai nesaprotu, kāpēc sev to atklāju tik vēlu, 

"Bogene", Gundega Repše

Man ļoti patīk lasīt vēsturiskos romānus, īpaši to varu teikt par Latvijas simtgadei veltīto vēsturisko romānu sēriju "Mēs. Latvija, XX gadsimts". Vēsturiskie romāni ir nevien vērtīgi, lai aizpildītu robus savās zināšanās par vēsturi, bet tiem ir arī īpaša aura, liekas šie romāni vairāk uzkavējas prātā, vairāk ieskatās cilvēka dvēseles dziļumos. Taču, lai arī kā es neslavētu vēsturisko romānu ideju, panākumi lielā mērā ir atkarīgi no paša autora meistarības. 

Un šoreiz man jāsaka, ka lasot "Bogeni", kas ir Gundegas Repšes artava vēsturisko romānu sērijā, es varu pateikt tikai vienu - esmu mazliet vīlusies. 

Varu droši pievienoties vairākuma viedoklim, kas izskan interneta ārēs un blogeru ierakstos, ka ar vienu prāta šķautni ir skaidrs, grāmata ir meistardarbs, taču tajā pat laikā kaut kā trūkst, lai tā paņemtu dvēseli un visu lasītāja dzīvo interesi sev līdzi. Es par to domāju gan lasīšanas laikā, gan vēl ilgi pēc izlasīšanas - kas ir tas, kas pietrūkst? Un man pat šķiet, ka es atradu atbildi. 

Grāmata stāsta par Lesteru ģimeni, kuru kara sākums izšķīdina kā cukurgraudus tējā pa malu malām, radot apjukumu un pārdzīvojumus kā pašiem par sevi, tā par pazudušajiem ģimenes locekļiem. 

Notikumi un pārdzīvojumi, kas risinās ar Loti Lesteri vilciena lopu vagonā ir pasniegti viegli uztveramā un man saprotamā formātā, taču līdzko Repše novēršas no notikumiem vilcienā, viņa pievēršas plašiem un liekiem izteiksmes līdzekļiem, pārlieku izplūstot sīkumos, vēsturisku faktu izklāstos un pazaudējot notikumu virzību.

Tā arī ir, manuprāt, vislielākā bēda par šo grāmatu - daudz liekas poēzijas, kas lieliem malkiem norij sižetu. Un ko gan dod skaisti teikumi, ja tajos nav jēgas?!

Vērtējums: 2,5/5. 

"Putnu osta", Lilija Berzinska

Tātad, "Putnu osta" - grāmata ar skaistu nosaukumu un fantastiski vilinošu grāmatas noformējumu, laikam jāsaka, ka šīs grāmatas vāka noformējums ir mans šī brīža mīļākais. Bet kā tad ar saturu? 

Grāmatas pēdējais vāks lepni ziņo, ka grāmata "Putnu osta" ir romantiskais romāns, turklāt autores debijas romāns pieaugušajiem. Iesākumā tas šķiet pārlieku skaļš paziņojums, taču izkūstot lapas pusei aiz lapas puses, atklājas skaistas valodas mežģīnes, radot romantiskus pārdzīvojumus nevien grāmatas varoņos, bet arī pašā lasītājā. 

Skaisti veidots un brīnišķīgi uzrakstīts romāns par laika ritējumu un visu to, ar ko cilvēkam nākas sastapties virzoties dzīvē uz priekšu - ieguvumi, zaudējumi, nāves un sāpes, ko tās nes sev līdzi. Grāmatā aplūkota katra varoņa individuālā cīņa ar sevi, saviem sapņiem un realitāti, katra centieni iegūt to, pēc kā ilgojas ikviens - mīlestību un sirdsmieru. 

"Ikvienam bija kāda bīstami krāčaina dvēseles upe; katram gadījās savainoties negaidītā dvēseles nogruvumā; visi kaut reizi ir maldījušies savas būtības necaurredzamos mežos un stiguši savas patības muklājā."

Grāmata iesākas ar nebeidzamiem jautājumiem, nenoskaidrotām dzīvēm un neatrisinātām attiecībām, taču arvien straujāk tuvojoties grāmatas nobeigumam, pamazām atklājās arī atbildes uz jautājumiem, kā arī tika sniegts ieskats iepriekš neiepazītos noslēpumos. 

Varoņu starpā risinās pārlieku filozofiski dialogi, rosinot domāt par tiem, kā vairāk romānam nevis dzīvei piemērotiem, taču tieši šī filozofiskā piegarša dialogos un eksistenciāli sāpīgu jautājumu iztirzāšana sarunu ceļā manī raisīja vislielāko patikšanu pret šo grāmatu. Šī ir līdz kaulam skaista, prātuļot un filozofēt aicinoša grāmata un, iespējams, kādam šo lasot radīsies atbildes uz saviem "kāda dzīvei jēga" jautājumiem. 

Vēl viena grāmatas pievienotā vērtība ir vēlme visu laiku turēt tuvumā papīru un pildspalvu, lai piefiksētu skaistos teikumus, brīnišķīgās domas. Jo skaistā ir tiešām daudz. 

"Viņi bija jauni. Abi alka sāpēt, kāri dzert izmisumu un sakāpinātas emocijas un gatavi katru dienu vismaz desmit reizes atvadīties, lai pēc tam saliptu kopā vēl stiprāk - neatšķetināmi, neatdalāmi un nenoplēšami."

Taču visā šajā brīnišķīgumā ir arī sava karotīte darvas - klišejisks un amerikāņu romantisko filmu cienīgs nobeigums, kas absolūti sabojāja visu grāmatas gaitā radušos burvīgo literāro pēcgaršu. Es ticu, ka grāmatu aizvest līdz vieglām un skaistām beigām nav viegli, taču šeit nu autore varēja pastrādāt mazliet vairāk .. 

Vērtējums: 4/5. Brīnišķīgs debijas romāns par pagātni, kas ir katra cilvēka personību veidojošs apstāklis un par sevis atrašanu. 

"Vienīgais", Ilze Jansone

Esmu ļoti priecīga, ka aprīļa noslēgumā beidzot izlēmu sastapties ar izdevniecības "Dienas grāmata" izdoto Ilzes Jansones jaunāko romānu "Vienīgais". Lai man piedod visas pārējās aprīļa dienas, bet tās divas, kuras es aizvadīju iegrimusi grāmatā "Vienīgais", bija vienas no labākajām visā mēnesī. Bija vērts visa mēneša garumā klīst starp dažādām vairāk un mazāk aizraujošām grāmatām, lai satiktos ar šo. 

Grāmatas centrā ir četru cilvēku - Arņa, Madaras, Dinas un Linarda mēģinājumi izprast un izdzīvot pieauguša cilvēka dzīvi, laužoties cauri sevis meklējumiem un attiecību līkločiem. Par katra personīgajiem dēmoniem un dieviem, par Dievu īsto un par katra grāmatas varoņa mēģinājumiem pasaules kārtībā atrast savu vietu, savu piederību plašajai pasaulei. 

Ļoti simpatizē daudzslāņainība, kas valda Jansones darbā. Savstarpējo attiecību atspoguļojums ir dziļš un smalki veidots, izzinot ik katru soli, katras darbības šķietamās sekas. Emocionāli aizraujoša ir ne vien grāmatas varoņu rīcība, bet arī to filozofiskās pārdomas, kuras dažbrīd ir spēcīgi eksistenciālas. Meistarīgi veidots attiecību atspoguļojums, apbrīnojama valodas prasme, Jansone prot mazos vārdos ietērpt lielas lietas, kas, manuprāt, ir vislielākā rakstnieka meistarība. Protams, grāmatā neiztikt arī bez vareni aprakstītiem niekiem, bet tie tikai piešķir papildus šarmu grāmatas pamata stāstam. 

Vienmēr esmu novērtējusi rakstnieku drosmi rakstīt par cilvēkiem, kuri kļūdās daudz un sāpīgi un tikpat kļūdaini cenšas izlabot savas pieļautās kļūdas. Vienalga vai tēli izdomāti vai īsti, tāpat skaidrs, ka daļa stāsta kaut kādā mērā ir veidota balstoties uz paša rakstnieka pārdomām, ciešanām un pieredzes.

Ļoti lielu daļu grāmatas stāsta aizņem tieši ticības jautājumu risināšana, taču, kas man šķita interesanti, ka šīs pārdomas par Dieva nepieciešamību vai noliegumu bija tik smalki un viegli veidotas, ka lasot neradās sajūta par uzbāzību. Manuprāt, attiecībā uz ticības jautājumiem šī robeža starp vieglumu un uzbāzību ir vareni smalka. Cik zinu, Ilze Jansone aizrautīgi studē teoloģiju, kas iespējams ir par iemeslu viegli un smeldzīgi veidotajām varoņu iekšējām pārdomām par sava dieva meklējumiem, tā definējumu sev pašiem .. Šīs ar ticību un neticību veidotās pārdomas tiek veidotas pamatīgi un tomēr skaistā vieglumā, kas manī kā lasītājā rada ticību autores rakstītajam kā vienai un vienīgai patiesībai. Turklāt šie autores pārdomu tīmekļi ievelk pārdomās arī pašu lasītāju .. 

Man vienalga kā Jansone plāno savu turpmāko dzīvi, ja vien viņa turpina rakstīt. Rakstīt kā Dievs. Bravo!

Vērtējums: 5/5. Nevajag nobīties no lielā vārda Dievs uz grāmatas aizmugurējā vāka, jo vienalga vai tu esi ateists vai kristietis, vai jebkādas citas reliģijas pārstāvis, grāmata ir lieliska vien savā valodiskajā pamatīgumā. Dievs ir tikai daļa no visa šī skaistuma. 

"Emma Glorija un sarkanā Ilgu grāmata", Henrika Andersone

Būt pusaudzim nav viegli, jo ir sajūta, ka pasaule griežas netaisnīgi ātri, pret tevi vēršot visas savas likstas, pat neskatoties uz to, ka dažkārt lielākā daļa bēdu ir pašizdomātas. Tas ir grūts posms cilvēka attīstībā, tāpēc arī emocijas ir bangojošas un viļņojošas kā jūra vētras laikā. 

Henrika Andersone caur šo grāmatu ir centusies pietuvoties tuvāk pusaudžu pasaulei, mēģinot izprast un atvieglot pusaudžu vecuma rūpes un raizes. Par pamatu grāmatai autore ir izmantojusi savas cītīgi rakstītās dienasgrāmatas (runā, ka to esot ļoti daudz) un pati savu pusaudža laika pieredzi un pārdzīvojumus. Simpātiski, ka autore nav baidījusies atgriezties šajā sarežģītajā laika posmā, lai to aprakstītu. 

Arī Emma Glorija viļņojas un bango, cenšoties tikt galā ar pirmajām iemīlēšanās emocijām, ar klavieru skolotāja seksuālo interesi par viņu, ar šķirtajiem vecākiem un nenoturīgajām emocijām. Arī draudzība ir Emmas Glorijas sāpīgais punkts, jo tā ir tikpat nenoturīga kā solījumi par to rūpēties. Un kā mēs visi to zinām, nav nekā noturīgāka par pusaudža iedomām, ka pats spēj atrisināt radušās problēmas. Emmai Glorijai šķiet, ka viņa vislabāk zina kā atrisināt visu to, kas notiek viņā pašā un viņas dzīvē, taču ātri vien nākas saprast, ka viņas problēmu risināšanas metodes tās nevis atrisina, bet rada vietā vēl citas. 

Jāsaka godīgi, ka man pašai riebās pusaudzes gadi, tāpēc arī ir tik grūti izjust patīkamu empātiju pret Emmu Gloriju viņas pārdzīvojumos. Taču ir saprotama viņas vēlme būt piederīgai, saprastai un atbalstītai, lai gan ar savu esību un izturēšanos viņa signalizē tieši pretējo. 

Lai arī man bija grūti šo grāmatu lasīt, es tomēr domāju, ka pusaudžiem ir vērtīgi to izlasīt, lai saprastu, ka viņi nav vieni ar saviem pārdzīvojumiem, turklāt ne vienmēr pie notiekošā ir vainojami tieši viņi paši. 

Visvairāk no šīs grāmatas man patika ieraksti Ilgu grāmatā. Tā ir pierakstu klade, kurai Emma Glorija nebaidās uzticēt savas patiesās izjūtas un pārdzīvojumus. Caur Ilgu grāmatu Emma Glorija sarunājas ar savu iedomu draugu Sesīliju, kuru viņa sajūt kā daļu sevis. Manuprāt, caur Sesīliju tiek realizēta Emmas Glorijas iekšējā nepieciešamība pēc dumpinieciskas pašizpausmes. Katram pusaudzim ir sava Sesīlija, taču sadzīvot ar katru no šīm būtnēm ir grūti. 

Vērtējums: 3,5/5. 

Foto no interneta aizraujošajām dzīlēm. 

"Dancis uz virves", Juris Zvirgzdiņš

Iepriekš Juri Zvirgzdiņu zināju kā autoru, kurš aizrautīgi pievērsies bērnu literatūrai, starplaikos nedaudz pievēršoties arī pieaugušajiem, tāpēc liels bija mans pārsteigums, kad ieraugot bibliotēkas plauktā grāmatu "Dancis uz virves" sapratu, ka tā nu dien nav paredzēta bērniem, bet gan pieaugušajiem. 

"Dancis uz virves" ir stāsts, kas aptver laika posmu no 1939. gada līdz 1944. gadam, vieglā un dzirkstošā manierē sniedzot ieskatu par parastiem tā laika ļaudīm, kuriem dzīvē pienāca brīdis, kad ierastās raizes un rūpes nomainīja Otrā Pasaules kara ieviestās pasaules kārtība. 

Grāmata ir sadalīta nodaļās un katra nodaļa tiek aplūkota no kāda cita varoņa skatpunkta, caur kāda cita varoņa dzīves notikumiem, kas piedzīvoti. Taču grāmatas stāstījumā nerodas pārrāvumi, jo visu nodaļu galvenie varoņi patstāvīgi atrodas stāstā, sastopoties dažādās situācijās un notikumos. 

Jāpiemin, ka dažbrīd stāstījumā rodas nelieli "caurumi", traucējot izprast, vai mainās notikumu vieta/laiks, taču var noprast, ka ar šiem nelielajiem teksta robiem autors cenšas paust, ka galvenajiem notikumiem starplaikā notiekošais nav pieminēšanas vērts.

Grāmatā netrūka viegluma un dzīvespriecīga humora, tieši šī vieglā rakstīšanas maniere un gaisīgā valoda ļauj ar vieglumu izdzīvot "Dancis uz virves" aplūkotos notikumus. Pats autors šo savu izvēlēto grāmatas veidošanas manieri raksturo kā nepieciešamu, jo visiem tāpat jau labi zināms, cik ciešanu un sāpju pilns ir bijis šis laiks, kāpēc gan to būtu nepieciešams vēl uzsvērt?!

Autora vēlme neiedziļināties sāpīgās detaļās un vieglais valodas lietojums dažbrīd rada sajūtu par grāmatu kā  absolūtu izdomājumu. Izklaidējoša grāmata, kuru nav vēlams pārlieku analizēt no vēsturiskā viedokļa, lai gan grāmatas nobeigumā ir minēts, ka bez vēstures notikumu un tēlu izpētes grāmatas veidošanā nav varēts iztikt. Attieksmi pret grāmatu katrs lasītājs var veidot pats, bet manuprāt, tā ir gana izklaidējoša un aizraujoša, lai vēsturiskie notikumi paliktu otrā plānā. 

Uz grāmatas "Dancis uz virves" vāka, kurš, manuprāt, ir viens no glītākajiem pēdējā laikā redzētajiem grāmatu vākiem (ilustrācijas autors - Krišs Salmanis), ir neliela frāze: "Gadsimta skices", kas tiešām raksturo grāmatas saturu. Grāmata ir bagāta ar dažādām gadsimtam raksturīgām ainām, ieskicējot kā cilvēku, tā ierastās kārtības detaļas. 

Vērtējums: 5/5. Brīnišķīga grāmata, paredzēta kā vēstures interesentam, tā vienkārši aizraujošas un gardas literārās valodas piekritējam. 

"Pieci pirksti", Māra Zālīte

Es reti dāvanā saņemu grāmatas, taču, ja saņemu, tad lielākoties ārkārtīgi skaistas un vērtīgas. Šo man uzdāvināja mamma, pēc tam, kad pēc izlasīšanas bija cītīgi mani mudinājusi arī to izdarīt. Man kaut kā neizdevās to izdarīt, līdz brīdim, kad mamma paziņoja, ka ņems un man to uzdāvinās. Un uzdāvināja arī, Ziemassvētkos. Pienāca pavasaris un es beidzot izlasīju. Paldies, mammu, ka uzdāvināji. 

"Pieci pirksti" sastāv no dažādiem stāstiem, kas ir mazi fragmenti no centieniem atsākt dzīvi Latvijā pēc tam, kad pārdzīvotas Sibīrijas aukstās ziemas, bads un citas, vārdos nenosaucamas šausmas. Visi šie atgriešanās pārdzīvojumi izteikti no piecgadīgas meitenes Lauras skatpunkta, kas, manuprāt, tekstam piešķir šarmu. 

"Pēc gada, viņas atbrauks pēc gada. Kad tas būs? Vēl ilgi. Laura ilgojas. Tik ilgas - vesela gada garumā - būs Lauras ilgas."

Katrs stāsts grāmatā ir neatkarīgs, katrā stāstā  Māra Zālīte ir ielikusi kā sākumu, tā nobeigumu, tikai mazliet liekot nojaust piederību citiem stāstiem grāmatā. Viss kā dzīvē - ja kaut kas sākas, tas kādreiz arī beidzas. Un otrādāk. Taču jāpiebilst, ka pat neskatoties uz stāstu neatkarīgo ritējumu, tikai visas grāmatas stāsti kopā veido īsto pārdzīvojumu. 

"Pieci pirksti" ir valodiski skaista un bagāta grāmata. Un tomēr arī ļoti sāpīga, lai gan katra lapas puse turpina atgādināt arī par mazajām laimītēm, kas ir ik uz soļa un kuras pa īstam saskatīt prot tikai bērna vērīgā acs. 

Laura runā un līdzpārdzīvo par it visu - par zirgiem, kam karstā vasaras dienā dunduri kož, par kurkuļu radītiem plankumiem dīķī, par grāmatām, kas atrastas vircas kalna dziļumā un vēl, un vēl .. Taču, lai arī cik skaisti Zālīte nerakstītu, dažubrīd bērna spriedumi un pārdomas ir pārāk nobriedušas piecus gadus vecam bērnam, vairāk izklausās pēc desmitgadīga bērna, bet tas ir absolūts sīkums visā tajā skaistumā, ko "Pieci pirksti" atspoguļo. Ir saprotama autores vēlme rakstīt tēlaini un bagātīgi, pat ja visā šajā valodiskajā krāšņumā izšķīst grāmatas centieni stāstu pasniegt no bērna skatpunkta. 

Lai gan šī grāmata bija par atgriešanos no Sibīrijas un par dzīvi pēc tās, man liekas, ka Sibīrijas tomēr bija par maz, būtu gribējies lasīt vairāk pārdomu par piedzīvoto un pārdzīvoto, bet iespējams, ka šī vienkārši bija grāmata, kurā nemaz nevajadzēja vairāk, jo patiesībā jau bija labi arī ar to, kas bija. 

Daudz bija Lauras pārdomu par klejojumiem dabā, kas atgrieza mani manā bērnībā, kurā arī bija daudz skaista un viegla prieka tikai par to vien, ka spīd saule, pie zemes mētājas sulīgas plūmes, kuras tā vien prasās kā tikt ieliktas mutē, ka gar ceļiem un mazām takām aug ceļmallapas, kas palīdz nobrāzto elkoņu, ceļu un tulznaino pēdu dziedēšanā .. un par maizes riku, kurai bieza krējuma un cukura cepurīte ..

Un vēl - ļoti liels paldies Zālītei par to burvīgo mazo nodaļu, kurai ir nosaukums "Vārdu skaidrojums". Šī bija tā reize, kad bija forši izlasīt iespējami nesaprastos vārdus, jo ir pilnīgi normāli šī laika ļaudīm piemirst vai nezināt, piemēram, tādu vārdu kā etažerka (plauktiņš). 

"Elsas ir tik dziļas un karstas, itin kā nāktu no vulkāna. Laura agrāk nav zinājusi, ka viņai iekšā ir vulkāns. Lava gāžas pār vaigiem un applaucē visu pasauli."

Vērtējums: 5/5. Skaisti un es priecājos, ka man šis skaistums pieder. 

"raudāt nedrīkst smieties", Inga Gaile

Man kādreiz bija draudzene. Ārprātā talantīga māksliniece, kura mīlēja zīmēt, sapņot, rakstīt vēstules ar roku un naktīs lasīt dzeju, īpaši jau Ingas Gailes dzeju. 

Šī draudzība izbeidzās, jo šī burvīgā māksliniece izvēlējās aizbēgt kā no manas, tā citu dzīvēm viņai vien zināmu iemeslu dēļ. Iespējams bēgt, melot un slēpties ir vislabākā no izvēlēm. Taču pat neskatoties uz to, man joprojām ir viņas zīmētie darbi pie sienām un siltas atmiņas. Tieši to dēļ es beidzot atradu Gailes dzejas krājumu (vienu no daudziem) un to izlasīju.  

"[..] runā, ka debesis nebūs vajadzīgas
un smaržas varēšot karotēm ēst, [..]"

Iepriekš dzeju esmu lasījusi maz, tikai tā garām ejot, laikam tieši tāpēc man  bija grūti uztvert dzejoļos ietverto ideju (par maz treniņa, tas ir vairāk kā skaidrs),  taču burvīgais vārdu izkārtojums frāzēs un valodiskais vieglums, kas caurvij dzejoļus, ir skaists. Turklāt grāmatā ietvertā dzeja nemanāmi liek domāt un novērtēt ikdienas sīkos niekus, garām slīdošās dzīves ainas. 

Dažbrīd traucējoša liekas ielas klaidoņu valodas stila ielaušanās dzejā, kas kā no nekurienes uzrodas, izjaucot dzejoļa plūdumu un poētisko ritmu, lai atkal pazustu. Iespējams Inga Gaile šim īpašajam valodas lietojumam ir paredzējusi kādu nozīmi, taču, manuprāt, tas tikai bojā dzejas harmoniju. 

Ir kāds interesants iestarpinājums - grāmatā apkopotos dzejoļus ik pa brīdim šķir papīra locīšanas pamācība, kas grāmatas noslēgumā sola izlocīties par meiteni ar kruzuļainu kleitu. Praksē nepārbaudīju, bet tik un tā likās forši, tāda kā grāmatas pievienotā vērtība, tā teikt, ja negribas dzeju, tad vismaz var papīru palocīt mazliet daudzveidīgāk par ierasto dzērvi.

"Kā man šai vasarā rokas salst,
Kā smejas asfalts un reibst bez vīna,
Gribu atplēst plakstiņus tavus un
Pamosties, pamosties balta un tīra."

Un mazai atkāpei - Gaile šogad ir izdevusi savu pirmo prozas darbu, kas iekļauts vēsturiskajā sērijā "Mēs. Latvija, XX gadsimts", kuru izdod izdevniecība Dienas Grāmata. Paredzu, ka tas būs valodiski skaists darbs. Viņas dzeja tāda noteikti ir.

Vērtējums: 4,5/5. Mana saprašana vēl ir par īsu, lai spētu uztvert ideju, bet to, ko es spēju saprast, es novērtēju un mazliet pat pasāpēju.

"Aizpilsētas stāsti", Šons Tans

Līdz šim es tā īpaši nesteidzos iepazīties ar bērnu literatūru, taču arvien pieaugošā profesionālā nepieciešamība un arī, jāatzīst, interese mani mudināja vairāk pavērot un uz savas ādas izdzīvot to, kas tiek pasniegts kā bērniem atbilstoša literatūra. Turklāt, tieši darbs bērnudārzā ir licis saprast, ka mūsdienās bērnu literatūras lauciņš ir tik plašs un daudzkrāsains, ka nav nepieciešamības aprobežoties tikai ar visām skolotājām tik labi pazīstamo latviešu tautas pasaku klāstu un dažiem veiksmīgiem Padomju Savienībā tapušiem literatūras šedevriem. Mūsdienu bērnu literatūrā tiešām ir daudz visa kā ārkārtīgi laba un noderīga. 

Šāda frāze izskanēja arī  nesenajā Austras Gaigales lekcijā par mūsdienu bērnu un jauniešu literatūras tendencēm. Tur es pirmo reizi dzirdēju par Šonu Tanu, viņš tika pieminēts kā viens no grafiskā stāsta aizsācējiem, kas burtiski nozīmē, ka kāds stāsts tiek izstāstīts nevis ar vārdiem, bet tikai ar ilustrāciju palīdzību. Tas viss likās ārkārtīgi interesanti un intriģējoši, tāpēc mirklī, kad bibliotēkas plauktā ieraudzīju izdevniecības "Liels un mazs" izdoto Šona Tana grāmatu "Aizpilsētas stāsti", nedomājot to ņēmu savās rokās, lai paskatītos "kas lācītim vēderā". 

"Aizpilsētas stāsti" ir grāmata, kurā iekšā, jāatzīst, ir gana daudz visa kā, turklāt grāmatas saturs ir izstrādāts rūpīgi un pārdomāti, kā teksts, tā ilustrācijas. Taču par visu pēc kārtas.

Pirmkārt, šī noteikti ir grāmata, kas, manuprāt, ir vairāk domāta pieaugušajiem, lai atrastu savu iekšējo bērnu. Protams, pilnīgi iespējams, ka grāmata ir lasāma priekšā arī bērniem, taču ar savu pārsteidzošo dziļumu un teksta nopietnību, stāsti vairāk piemēroti pieaugušajiem. Autora vēlme likt lasītājam plašāk paskatīties uz pasauli sev apkārt ir brīnišķīga, turklāt Valdis Ābols tekstu ir iedzīvinājis burvīgā un vieglā latviešu valodas tulkojumā. 

Stāstos sastopams ir it viss - pagalmi, kuros katrā ir pa izrotātai raķetei, zaru vīriņi, kuri cilvēkiem met ar viņu pašu jautājumiem, bezvārda svētki un slepeni iekšpagalmi .. Viss, par ko būtu nepieciešams padomāt, iedomāties vai vismaz atcerēties, cik ļoti to visu kārojās bērnu dienās. 

Otrkārt, Šona Tana  "Aizpilsētas stāsti ir neaprakstāmi daudzveidīga nevien tekstuāli, bet arī ilustratīvi. 

Vietām grāmatas ilustrācijās jaušamas grafiskā stāsta iezīmes, kā stāstā "Vectētiņa stāsts", kur stāsta vidusdaļu autors ļauj lasītājam izdzīvot tikai ar vairāku ilustrāciju palīdzību, pēcāk to atkal turpinot lasītājam tik ierastajā vārdiskajā manierē. Savukārt, stāstam "Neviena cita zeme" ir manāmi atšķirīgāka, maigāka stila ilustrācijas nekā grāmatas citiem stāstiem. 

Spilgtākais un interesantākais man personīgi šķita stāsts/ilustrācija "Tālais lietus", kas bija vizuāli aizraujošā veidā izstāstīts stāsts par neizmantotiem dzejoļiem, kuri saveļas lielā kamolā, paceļas debesīs un nolīst pār pilsētu kā lietus, atstājot cilvēkiem papīra strēmelēm nosētas ielas un ar rindām, kas atrodamas uz šīm papīra driskām, cilvēkos iedēstot dažādas viņiem vien nozīmīgas domas. Stāsta ideja ir brīnišķīga, taču vēl brīnišķīgāks ir tā ilustratīvais pasniegšanas veids - stāsts izvietots uz dažādām papīra strēmelītēm, dažādos rokrakstos aprakstītām. 

Ilustrāciju daudzveidība ir ne vien ilustrāciju veidošanas manierē, bet pat izmantotajos materiālos. Ir košas ilustrācijas, kurām blakus ir arī tādas, kuru veidošanā izmantotas tikai parastā zīmuļa līnijas vai krītiņu daudzveidīgo toņu spēles. 

Pilnīgi noteikti varu apgalvot, ka izpētāms un izzināms ir it viss šajā grāmatā. Šons Tans ir padomājis  par to, lai viņa ilustrācijas veldzētu lasītāja acis, bet prātu nodarbinātu stāstos ietvertās detaļas un saucieni pēc iedziļināšanās. 

Vērtējums: 5/5. Es pilnīgi noteikti iesaku šo grāmatu un pilnīgi noteikti varu teikt, ka šī man būs viena no grāmatām, kurā patverties atkal un atkal. Bravo.

"Pazudušais pērtiķis", Luīze Pastore

Ir bērnu grāmatas un ir pieaugušo grāmatas, un tad vēl ir tādas, kuras kā radītas kā vienam, tā otram lasītāju pulciņam. "Pazudušais pērtiķis" ir Luīzes Pastores pirmā grāmata sērijā "Mākslas detektīvi" un pavisam droši varu teikt, ka šī grāmatu sērija ir kā radīta gan piedzīvojumu kāriem bērniem, gan viņu vecākiem. 

Pastores "Mākslas detektīvu" sērijas galvenais mērķis ir iepazīstināt bērnus ar latviešu mākslinieku darbiem, ļaujot mākslas darba rašanās procesu izdzīvot caur dažādiem aizraujošiem piedzīvojumiem. Un piedzīvojumu šeit arī ne mazums ..
Teo ir puika, kuram gadījusies tā veiksme (vai neveiksme) jaunā gada atnākšanu sagaidīt kopā ar vecākiem kaimiņmājā. Teo ir diezgan skābs saistībā ar šo pasākumu, līdz garlaikoti klīstot pa māju, iepazīstas ar šķietami skaļo un kaitinošo Pogu un kopīgi abi bērni tiek ierauti pērtiķa meklēšanas piedzīvojumos. Kā viņiem veicas, to var uzzināt grāmatas lapas pusēs.
Luīzes Pastores raito un aizraujošo stāstījumu papildina absolūti apburošas un košas Elīnas Brasliņas ilustrācijas. Mani ilustrācijas tik ļoti aizrāva, ka likās, tās varētu veidot pašas savu stāstu un glīti izskatītos arī pie kādas no manām dzīvokļa sienām. Fotogrāfijā redzamā ilustrācija no jaunā gada balles ir mana šīs grāmatas mīļākā ilustrācija. Nu dien brīnišķīgi.
Grāmata, manuprāt, ir aizraujoša, turklāt lieliski tiek galā ar izvirzīto mērķi - bērniem aizraujošā veidā pastāstīt par vēstures un īpaši mākslas vēstures notikumiem. Un kas vēl būtiskāk, kaut ko jaunu var atrast arī pieaugušais. Es tiešām biju palaidusi garām dažādus Jaņa Rozentāla mākslas darbu tapšanas aizkulises, ar kurām iepazinos šajā aizraujošajā grāmatiņā.
Pēc izlasīšanas esmu gandarījuma un iepriekš nepiefiksētu faktu pilna, tagad esmu gatava nākamajai.
Un pavisam droši varu teikt, ka šī būs grāmata, ko noteikti izmantošu savā darbā ar mazajiem ķipariem. Viņi mācēs novērtēt.

Vērtējums: 5/5. Brīnišķīgs stāsts, kas rit roku rokā ar apburošām ilustrācijām. Apetīte rodas ēdot, tāpēc steidzami jāmeklē vēl. 

"Mātes piens", Nora Ikstena

Skaudri un ar rūgtumu, kurš saglabājas dziļi un elpo pakausī bez apstājas vēl ilgi pēc tam, kad grāmata izlasīta. Turklāt smagums un pārdomas, kas uzgūlās lasīšanas laikā, traucē vienmērīgi domāt, lai veidotu šo ierakstu. Paredzu, ka pēcgarša būs ilga.

Nora Ikstena ar grāmatu "Mātes piens" saviem lasītājiem ir sniegusi nevien sirdi plosošu stāstījumu par vienas ģimenes trim sievietēm, bet arī ļāvusi ielūkoties latviešu izdzīvotās vēstures lapaspusēs. 

Māte nebaro savu bērnu ar krūti, jo baidās ar pienu nodot bērnam savas alkas pēc nāves. Taču ar norobežošanos no sava bērna, māte tikai vairo apjukumu un bailes ne vien sevī, bet arī apkārtējos.  Grāmata ir par mātes un meitas ciešo saikni, par pārdzīvojumiem kā vienā, tā otrā personā, par vēlēšanos aizbēgt no sevis un par sevis meklējumiem no jauna. 

Ikstenas darbā spēcīgi atainots 60. - 80. gadu vēsturiskais fons, neļaujot aizmirst par cilvēciskiem sevis meklējumiem laikā, kad cilvēkiem tika liegts pašiem domāt un rīkoties. Laikmeta raksturojums dažbrīd ir tik spēcīgs, ka ļauj justies kā saplūdušai ar to. Turklāt darbs spilgti ļauj iztēloties savas mammas jaunību.

Interesanti, ka grāmatas galvenajiem tēliem autore nav piešķīrusi vārdus, kas, manuprāt, labāk ļauj iejusties galveno varoņu izjūtās, pārdzīvojumos un pārdomās. Un grāmatā tiešām ir daudz spēcīgu emociju un eksistenciālu pārdomu. 

Šī bija pirmā manis izlasītā grāmata no vēsturisko romānu sērijas "Mēs. Latvija, XX gadsimts" un esmu bezgala gandarīta, ka sāku tieši ar šo. Šī grāmata ir meistardarbs, ceru to iegūt savā īpašumā, jo tā tiešām ir grāmata, kas pelnījusi atrasties grāmatplauktā uz palikšanu. 

Vērtējums: 5/5. Izcils darbs.

"Neparastais ceļojums, kurā faķīrs iestrēga Ikea skapī", R. Puertolā

Faķīrs no Indijas pārliecinājis vietējos iedzīvotājus, lai tie kopīgi samet naudu lidmašīnas biļetei uz Parīzi, lai faķīrs varētu iegādāties naglu gultu vistuvāk esošajā Ikea veikalā. Faķīrs ir pārliecināts, ka viss izdosies liekot lietā savu viltību, viltotu 100 eiro banknoti, kas nodrukāta tikai uz vienas puses un zīda uzvalku, kas viņam mugurā, lai radītu svarīga cilvēka iespaidu. Faķīram liekas, ka viņš ir visviltīgākais cilvēks visā pasaulē, bet kā izrādīsies grāmatas gaitā, ne viņā vienā slēpjas asprātīga attapība .. 

Grāmatas "Neparastais ceļojums, kurā faķīrs iestrēga Ikea skapī" autors ir spāņu izcelsmes franču rakstnieks Romēns Puertolā. Man nav lielas pieredzes ar franču literatūru, taču lasot šo grāmatu radās iespaids, ka man turpmāk radīsies problēmas ar franču humoru. Grāmata tiek pasludināta kā brīnišķīga un smieties mudinoša, taču manī neradās sajūta, ka grāmatā kaut uz mirkli kāds būtu jokojis. Iespējams pie vainas ir tulkojums, taču neesmu pārliecināta. 

Sižetiski grāmata raisa atmiņas par Jūnasona grāmatu "Analfabēte, kas prata rēķināt", iespējams tāpēc, ka šīs grāmatas nosaukums ir asprātīgs, turklāt grāmatas stāstu ir mēģināts veidot kā asprātīgu notikumu pavērsienu virkni. Jāsaka, ka zviedra versija par asprātīgiem piedzīvojumiem man patika daudzreiz labāk. 

Taču grāmatai "Neparastais ceļojums, kurā faķīrs iestrēga Ikea skapī" ir arī labas kvalitātes, kā piemēram, viss tas trakais ārprāts, kas risināts grāmatas stāstā - vienam notikumam seko nākamais, ne mazāk pārsteidzošs, Šie patstāvīgi notiekošie notikumi uztur vēlmi turpināt lasīšanu, lai gan dažubrīd notikumu gaita kļūst mazliet paredzama. Jāpiekrīt daudzajiem lasītāju viedokļiem, ka grāmatas beigas ir pārlieku saldas, lai būtu patiesība, taču jau grāmatas sākumā tapa skaidrs, ka autora galvenā vēlme ir strauji mainīt faķīra viltīgo un egocentrisko dabu pret iejūtīgu un patīkamu. 

Vērtējums - 3/5. Man nepatika, jo gaidīju tiešām asprātīgus piedzīvojumus, taču, kas vienam nesaprotams, otram mīlams. Nesteidzīgai lasīšanai pludmalē der ideāli.